Tas pats Vanags ir mans kursa biedrs, tā kā es mazliet pazīstu attiecīgo vidi

Nebūt nenoliedzu, ka teologu vidū ir bijuši daudzi gaiši cilvēki - Spalancāni, Mendelis (pēdējais gan laikam tikai vienkāršs mūks), u.c. Mārtiņš Luters ar savu "Te stāvu es un nevaru citādi!" vispār ir viens no tiem cilvēkiem, kurus lieku sev par paraugu. Mani tikai kaitina šī mūžīgā "pārdabisko spēku" un "radītāja" piesaukšana, kaut gan bez tā var pavisam labi iztikt. Pievēršanās reliģiskam kursam slavenu zinātnieku vidū ir diezgan bieži sastopams psiholoģiskas dabas fenomens. Proti, cilvēks ir sasniedzis ļoti būtiskas lietas un ļoti daudz un pēkšņi saskaras ar problēmu, ko viņš, VIŅŠ,
VIŅŠ!!!! nespēj atrisināt! Protams, ka šī problēma tad vispār nav atrisināma un jāsauc palīgā "radītāju". 18.g.s. operā bija tāds jēdziens
Deus ex machina - kad Dievs ierodas un vienā rāvienā atrisina sižeta varoņu samezglotās situācijas. Te ir tieši tas pats - nespējam atrisināt - vajadzīgs
Deus ex machina 
- tīri pašu nevarēšanas dēļ.
Ir divi cilvēki, kurus es ļoti augstu vērtēju tieši ar to, ka priekš viņiem nav vārda "nevaru", un tieši viņi abi savulaik ir izpelnījušies teologu nosodījumu par to, ka viņi bāžot degunus ne savās darīšanās un zaimojot Dievu. Viens no šiem cilvēkiem ir Reinholds Mesners un otrs - Stīvens Houkings.