- Sākums -
- Zeme -
- Pasaules gals
Zemes bojājeja 2
Publicēts: 23.04.2008
2008. gada sākumā jau rakstījām, ka Zeme ies bojā ugunīgās Saules liesmu apkampienos. Jaunākie pētījumi rāda, ka Zeme varētu tikt iznīcināta jau daudz ātrāk, saduroties ar Marsu vai Merkuru.
Kā beigs pastāvēt dzīvība uz Zemes? Atbilde, protams, nav 100% zināma, bet jaunākie pētījumi atklāj, ka Zeme varētu sadurties ar Merkuru vai Marsu vēl pirms Saule pārvēršas par sarkano gigantu un uzcep mazo zilo planētu.
Pētījumu rezultāti parāda, ka Saules sistēmas planētas turpinās riņķot stabili savās orbītās vismaz vēl 40 miljonus gadu. Pēc tam notiks it kā nelielas un nenozīmīgas izmaiņas, kas novedīs pie šausmīgām katastofām.
Cilvēku laika mērogā šķiet, ka Saules sistēma strādā precīzi kā pulkstenis, bet Īzāks Ņūtons pirms trim gadsimtiem secināja, ka planētu savstarpējā mijiedarbība laika gaitā var izkustināt tās no orbītām.
Paredzēt kā notiks šis process ir ārkārtīgi grūti, jo tajā ir iesaistīti daudzi objekti. Pat neliela neprecizitāte šī brīža orbītas noteikšanā var rezultēties kā liela nobīde nākotnē. Tādēļ astronomi prognozē Saules sistēmas stabilitāti tikai 40 miljonus gadu uz priekšu.
Pēdējo aprēķinu rezultātos redzams, ka iespējama 1 vai 2 % varbūtība, ka nākamo 5 miljardu gadu laikā Merkurs spēcīgi novirzīsies no savas patreizējās orbītas. Saulei tuvākās planētas orbītas izmaiņas pilnībā izjauks iekšējo planētu kārtību. Tā rezultātā Zeme varētu sadurties vai nu ar Marsu, vai Merkuru. Ja uz Zemes tobrīd vēl eksistētu dzīvība, tā šajā katastrofā pilnībā tiktu iznīcināta.
Ja Zeme saskrietos ar Marsu, tad "visa dzīvība tiktu iznīcināta vienā momentā, un Zeme turpinātu spīdēt ar sarkanā milža temperatūru vēl aptuveni 1000 gadus," pastāstīja Gregorijs Lohlins no Kalifornijas universitātes.
Žaks Laskārs no Parīzes observatorijas Francijā nodarbojās ar citiem, neatkarīgiem pētījumiem. Viņš veica aptuveni 1000 datorsimulācijas, kurās tika modelēta Saules sistēma un tās izmaiņas laikā. Katru reizi nedaudz tika mainīti izejošie apstākļi, ņemot vērā iespējamo novērojumu kļūdu.
Arī Laskārs atklāja, ka pastāv 1-2% iespējamība, ka Merkura orbīta laika gaitā izstiepsies, pateicoties Jupitera gravitācijas spēkiem. Orbītas ekscentriskums iegūs koeficientu 0.6. Koeficients "0" nozīmē, ka orbīta ir perfekts aplis, savukārt 1 ir maksimāli iespējamā vērtība. Šāda Merkura orbīta katastrofāli izmainīs iekšējo planētu mijiedarbību.
"Kad Merkura orbītas ekscentriskums tuvojas 0.6, tad mazās planētas orbīta atradīsies ļoti tuvu Venēras orbītai," stāstīja Lohlins. "Tiklīdz orbītas krustosies, sāksies pāreja no esošās kārtības uz neiedomājamu haosu. Tad var notikt daudz kas slikts."
Merkurs un Marss tiks destabilizēti visvairāk, jo tie ir visvieglākie no iekšējām planētām. Vienā no simulācijām Merkurs ietriecās Saulē aptuveni pēc 1,3 miljardiem gadu. Citā savukārt Marss tika izlidināts ārā no Saules sistēmas pēc 820 miljoniem gadu, vēl pēc 40 miljoniem gadu saskrējās Venēra un Merkurs.
Simulācijās notika vēl daudz un dažādas katastrofas, tomēr Lohlins atgādina, ka pastāv 98 līdz 99 % iespēja, ka pēc 5 miljardiem gadu Saules sistēma darbosies tikpat precīzi kā šodien. "Glāze ir vai nu par 98% pilna, vai nu par 2% tukša," piebilda Lohlins.
New Scientist
Komentāri
dzimmijs13 tieši 27.04.2008 domāja šādi:
Nu ko, pēc pieciem miljardiem gadu mums būs pilnīgi skaidra šo prognožu precizitātes koeficients!