LRO pirmā darba gada sasniegumi
Publicēts: 24.06.2010
NASA zonde Lunar Reconnaissance Orbiter (LRO) Mēness orbītu sasniedza 2009. gada 23. jūnijā. Zondes savāktie dati noderēs ne tikai nākotnē iecerēto misiju plānošanai, bet arī palīdzēs labāk izprast Zemes pavadoni. Jau pirmā gada laikā LRO iegūto datu apjoms pārsniedz jebkuras planetārās misijas kopējo digitālās informācijas apjomu. Ko tad jaunu šī gada laikā esam uzzinājuši, pateicoties šai zondei? NASA piedāvā desmit interesantākos atklājumus.
Aukstākā vieta Saules sistēmā
LRO temperatūras instruments atklāja vietu Hermīta krāterī, kur temperatūra ir -248oC, kas tādejādi tiek uzskatīta par aukstāko zināmo vietu Saules sistēmā. Plutona virsma, kā aprēķinājuši zinātnieki, varētu būt tikai -184oC auksta. Ne mazāk auksti ir arī citi Mēness krāteri, kuros nekad neielūkojas Saules gaisma.
Pirmie cilvēka soļi uz Mēness
1969. gada 20. jūlijā Apollo 11 astronauti Nīls Armstrongs un Bazs Aldrins izkāpa uz Mēness. Viņi tur uzturējās pavisam īsu brīdi, pastaigājoties ārpus moduļa, veicot eksperimentus un fotografējot apkārtni. LRO fotogrāfijās ir izdevies ieraudzīt ne tikai nosēšanās platformu, bet arī astronautu iestaigātās taciņas un atstātos instrumentus. LRO ir izdevies nofotografēt arī pārējās Apollo nosēšanās misiju vietas uz Mēness.
Apollo 14 un krāteris
Lai arī ikviena nosēšanās uz Mēness ir interesanta, Apollo 14 ir īpaša, jo misijas gaita labi ierakstīta Mēness putekļos un redzama LRO attēlā. Misijas laikā Alans Šepards un Edgars Mičels devās uz Fra Maura, lai savāktu paraugus no Konusa krātera. Viņiem nebija visurgājēja, tādēļ visu ekipējumu nācās vilkt īpašos ratos. Ceļš bija grūts. Pēc aptuveni 1400 metriem astronautu sirds ritms bija tik ļoti paātrinājies, kā arī gājiens bija krietni vien ievilcies, ka misijas kontroles centra speciālisti pavēlēja viņiem atgriezties. Izrādās, ka līdz krātera malai bija palikuši tikai 30 metri!
Lunohods 1 atrasts
Lunohods 1 ir PSRS visurgājējs, kurš uz Mēness nosēdās 1970. gadā. 10 mēnešu laikā tas nobrauca aptuveni 10 kilometrus. 1971. gada septembrī sakari pārtrūka. Zinātniekiem nebija īsti skaidrs, kur meklēt pazudušo visurgājēju. Bija entuziasti, kuri mēģināja atrast visurgājēju, izmantojot lāzera staru, cerībā, ka izdosies novērot signāla atstarošanos no Lunohod 1 spoguļa. 2010. gada martā LRO attēlos PSRS pirmais Mēness visurgājējs atradās. Izrādās, ka tas atradās kilometriem tālu no vietas, kur to meklēja. Izmantojot LRO datus, šobrīd ir izdevies atstarot signālu no Lunohod 1 spoguļiem. Tas ir aptuveni 5 reizes spēcīgāks par atstaroto signālu no Lunohod 2.
Mēness neredzamā puse
Mēness un Zemes mijiedarbība ir palēninājusi Mēness griešanās ātrumu tik ļoti, ka Mēness pret Zemi visu laiku ir pavērsts ar vienu un to pašu pusi. Tā tiek dēvēta gan par neredzamo, gan par tumšo pusi. Kopš pirmā mākslīgā pavadoņa laikiem Mēness otru pusi ir nofotografējušas vairākas zondes un skatījušas astronautu acis. LRO iegūtajos attēlos redzams, ka otrā pusē ir daudz vairāk krāteru, ieskaitot vienu no lielākajiem zināmajiem krāteriem Saules sistēmā - Dienvidpola-Aitkena baseinu.
Krāteru un klintsbluķu skaitīšana
LRO kameras LROC izšķirtspēja desmit reizes pārsniedz jebkuras agrākās Mēness misijas kameru izšķirtspēju, ļaujot ieraudzīt virsmas objektus, kurus agrāk nevarēja saskatīt. Zinātnieki daudz detalizētāk varēja izpētīt krāterus un pat atsevišķus klintsbluķus, kas ļauj labāk izprast Mēness un visas Saules sistēmas attīstības vēsturi. Ikvienam interesentam ir iespējas iesaistīties krāteru skaitīšanas projektāMoonZoo.
Mēness kalni
Uz Zemes kalni veidojušies miljoniem gadu laikā plātņu pārvietošanās un sadursmju rezultātā. Uz Mēness ir savādāk. Pat visaugstākie Mēness kalni ir izveidojušies dažu minūšu laikā, kad komētas vai asteroīdi ar milzu spēku ietriecās Zemes pavadoņa virsmā, pārvietojot un paceļot garozu. Pamainot LRO kameras slīpumu, zinātniekiem ir izdevies nofotografēt dramatiskas Mēness kalnu ainavas. Konkrētajā attēlā redzama Kabeus krātera apkārtne. Šajā krāterī 2009. gadā ietriecās LCROSS zonde, kuras atgrieztajos datos tika atklāts ievērojams daudzums ūdens uz Mēness.
Noslēpumainie kanāli uz Mēness
Tie izskatās kā upju gultnes. Daži taisnāki, daži izlocītāki. Īpaši labi šie kanāli saskatāmi radara attēlos. Arī uz LRO ir radars - Mini-RF. Šo kanālu veidošanās līdz galam nav izpētīta. Iespējams, ka tās ir senu lavas plūsmu gultnes un pazemes lavas kanāli, kuri laika gaitā iebrukuši.
Mēness bedres
LRO kolekcijā ir divu Mēness bedru visdetalizētākie attēli. Tie ir visai lieli caurumi Mēness virsmā. Zinātnieki uzskata, ka tās ir ieejas pazemes kanālos, kuros kādreiz ir plūdusi lava. Iespējams, ka šos caurumus izsitis kāds meteorīts. Marius kalnu bedri vairākkārt novēroja SELENE misijas ietvaros. Tās diametrs ir aptuveni 65 metri un dziļums varētu būt 80 līdz 88 metri. Attēlā redzama bedre, kas atrodas Mare Ingenii. Tā ir aptuveni divas reizes lielāka par Marius kalnos atrasto. Interesanti, ka šis apgabals ir bijis vulkāniski mierīgs.
Kur Saule nekad nenoriet
Viens no svarīgākajiem resursiem uz Mēness ir Saules gaisma, kas nodrošina gan siltumu, gan enerģiju. Pateicoties Mēness ass slīpumam, tā polārajos reģionos ir vietas, kuras praktiski visu laiku apspīd Saule. Izmantojot LRO datus, zinātnieki cer izveidot apgaismojuma karti, lai atrastu vietas, kur Saule spīd aptuveni 243 dienas gadā un nekad tur nav pilnībā tumšs.
NASA
