Šolca zvaigzne mūs apciemoja pirms 70 000 gadiem
Publicēts: 22.02.2015
Diezgan labi ir zināms fakts, ka mūsdienās Saulei tuvākā zvaigzne atrodas aptuveni 4 gaismas gadu attālumā. Savukārt pirms aptuveni 70 000 gadiem Šolca zvaigzne atradās nieka 0,8 gaismas gadu attālumā, kas nozīmē, ka tā lidoja cauri Oorta mākonim. Pie šādiem secinājumiem nonāca starptautiska astronomu grupa, kuru vadīja Ēriks Mamajeks no Ročesteras universitātes. Viņi analizēja zemas masas zvaigznes, kas tiek dēvēta par Šolca zvaigzni, ātrumu un trajektoriju.
Zvaigznes trajektorija liek domāt, ka pirms 70 000 gadiem tā palidoja garām Saulei 52 000 astronomisko vienību (AV) attālumā (0,8 gaismas gadi jeb 8 triljoni kilometru). Astronomiskos mērogos tas ir ļoti tuvu, aptuveni 5 reizes tuvāk nekā mūsdienās tuvākā zvaigzne Proksima Centauri, kas atrodas 4,2 gaismas gadu attālumā. Pētnieku grupa, kuru publikācija atrodama žurnālā Astrophysical Journal Letters, par 98% ir pārliecināti, ka zvaigzne izlidoja cauri tā dēvētajam Oorta mākonim, kurš tiek uzskatīts par ilgā perioda komētu mājvietu.
Šolca zvaigzne atrodas relatīvi tuvu, aptuveni 20 gaismas gadu attālumā. Tai raksturīgs mazs tangenciālais ātrums. Savukārt radiālā ātruma mērījumi liecina par to, ka zvaigzne visai strauji attālinās no Saules sistēmas. Tātad tā lido taisni prom no mums.
"Lielākajai daļai zvaigžņu, kas atrodas tik tuvu, raksturīgs lielāks tangenciālais ātrums," paskaidroja asociētais fizikas un astronomijas profesors Mamajeks no Ročesteras universitātes. "Niecīgais tangenciālais ātrums un zvaigznes tuvums lika domāt, ka tā vai nu tuvojas mums, vai arī attālinās no nesen notikušas tikšanās ar Saules sistēmu. Radiālā ātruma mērījumu rezultāti saskanēja ar otro variantu - zvaigzne attālinās no Saules sistēmas, un mēs secinājām, ka tā ir palidojusi garām ļoti tuvu."
Lai noskaidrotu zvaigznes trajektoriju, bija nepieciešami gan tangenciālā, gan radiālā ātruma mērījumi. Pētījumos tika analizēts zvaigznes spektrs, izmantojot Dienvidāfrikas Lielo teleskopu (SALT) un Laskampanas observatorijā esošo Magelāna teleskopu.
Līdz Šolca zvaigznes atklāšanai un trajektorijas noskaidrošanai tuvākās tikšanās kandidāte bija zvaigzne HIP 85605, kas no 240 000 līdz 470 000 gadu senā pagātnē palidoja garām Saules sistēmai, lai gan tās iespējamā trajektorija, ņemot vērā, ka šobrīd tā atrodas aptuveni 200 gaismas gadu attālumā, liecina, ka HIP 85605 neizlidoja cauri Oorta mākonim.
Mamajeka komanda veica 10 000 Šolca zvaigznes orbītas simulācijas, ņemot vērā gan zvaigznes atrašanās vietu, gan attālumu un ātrumu, gan Piena Ceļa gravitācijas laukus. 98% procentos gadījumu zvaigzne izlidoja cauri Oorta mākoņa ārējai daļai. Tikai vienā gadījumā Šolca zvaigznes orbīta veda cauri Oorta mākoņa iekšējiem reģioniem. Šādā gadījumā tā varēja izraisīt komētu orbītu maiņu un sekojošu Saules sistēmas iekšējo reģionu bombardēšanu.
Lai arī Šolca zvaigzne praktiski neietekmēja Oorta mākoni, Mamajeks uzskata, ka starp tuvējām zvaigznēm noteikti ir kāda, kas varētu izraisīt būtiskākas izmaiņas Oorta mākonī. Lielas cerības ir uz Eiropas Kosmosa aģentūras kosmisko aparātu Gaia, kas noteiks attālumu, kā arī izmērīs ātrumu aptuveni miljardam Piena Ceļa zvaigžņu. Šie dati palīdzēs atrast zvaigznes, kas ir palidojušas, vai vēl tikai lidos garām Saulei nelielā attālumā.
Šolca zvaigzne jeb WISE J072003.20-084651.2 ir neliels sarkanais punduris, kas atrodas aptuveni 20 gaismas gadu attālumā Vienradža zvaigznājā. Tā ir ļoti blāva. Pat tobrīd, kad tā atradās vistuvāk Saulei, tā būtu izskatījusies tikai kā 10 lieluma zvaigzne, kas ir aptuveni 50 reizes vājāka, nekā iespējams ieraudzīt ar neapbruņotu aci. Tā kā zvaigzne ir magnētiski aktīva, laikā, kad tā atradās netālu no Saules, uz tās varēja notikt spēcīgs uzliesmojums. Tādā gadījumā zvaigzne varēja kļūt tūkstošiem reižu spožāka. Tas nozīmē, ka pirms 70 000 gadiem mūsu senči to varēja vērot ar neapbruņotu aci. Protams, nekādu liecību par spožām zvaigznēm cilvēka priekšteči nav atstājuši, tā kā zvaigznes iespējamā redzamība ir tikai fantāzijas auglis.
Interesanti, ka Šolca zvaigzne ir dubultzvaigzne. Ap sarkano punduri, kura masa ir aptuveni 8% no Saules masas, riņķo brūnais punduris, kura masa ir aptuveni 6% no Saules masas. Brūnie punduri ir "zvaigžņu vanckari". Tās ir masīvākas nekā milzu planētas, bet nepietiekami masīvas, lai to kodolos notiktu kodolsintēzes procesi.
University of Rochester
renrins tieši 23.02.2015 domāja šādi:
Interesanti, kas būtu noticis, ja šis sarkanais punduris būtu palicis Saules sistēmā un ieguvis stabilu orbītu?
Jupis tieši 24.02.2015 domāja šādi:
Tad, iespējams, nebūtu neviens renrins un jupis, kas raksta komentārus internetā uz Zemes ;)
makita tieši 25.02.2015 domāja šādi:
Kas diez kādreiz šo zvaigzni iekustinājis? Man pirms šī raksta izlasīšanas škita, ka visi Galaktikas objekti rātni un citiem netraucējot pārvietojas vienā virzienā.
Jupis tieši 25.02.2015 domāja šādi:
Zvaigznes dzimst gāzu mākoņos, parasti lielos baros. Ja tur, līdz ar citām, rodas masīva(s) O vai B klases zvaigzne, tās starojums un vēji šo mākoni izklīdina. Līdz ar gāzi aizplūst prom, iespējams, lielākā daļa no jaunizceptās zvaigžņu kopas masas. Gravitācija kļūst ievērojami vājāka, un lielākā daļa zvaigžņu centrbēdzes iedarbībā dodas savās gaitās. Tā ir vaļēja zvaigžņu kopa.
makita tieši 25.02.2015 domāja šādi:
paldies, Jupi!