Slepenā supernova
Publicēts: 27.05.2009
Tā bija tuvākā supernova pēdējo piecu gadu laikā, bet neviens to nepamanīja. Ja nebūtu slepenības plīvura, kas to aizēnoja, supernovu varētu pamanīt pat ar samērā nelieliem amatieru teleskopiem. M82 jeb Cigāra galaktika slēpa grandiozo notikumu aiz bieziem putekļu un gāzu aizkariem, caur kuriem ieskatīties ir izdevies tikai radioastronomiem.
M82 ir neregulāra tipa galaktika, kas atrodas aptuveni 12 miljons gaismas gadu attālumā no Zemes Lielā lāča zvaigznājā. Tā ir mazāka nekā Piena Ceļa galaktika, bet ļoti aktīva. Tās centrālajos reģionos rodas daudz vairāk zvaigžņu nekā mūsu galaktikā. M82, pateicoties interesantajam izskatam optiskajā un infrasarkanajā spektrā, tiek saukta arī par "eksplodējošo galaktiku". Šādu ainu ir radījuši daudzkārtēji supernovu sprādzieni. M82 radioviļņu attēlos labi redzamas agrāko supernovu paliekas. Tomēr pēdējo 25 gadu laikā zinātniekiem nebija izdevies atklāt nevienu jaunu supernovu.
Pavisam negaidītu pavērsienu M82 supernovu medībās ieviesa Andreas Bruntālera pētījumi 2009. gada aprīlī, kad viņš analizēja Nacionālās radioastronomijas onservatorijas Ļoti lielā masīva (VLA) datus. VLA ir 27 identiski 25 metru radioteleskopi, kas atrodas Ņūmeksikā (ASV). Šie teleskopi ir savienoti ar interferometrijas palīdzību. "Es apskatīju arī senākus datus no pagājušā gada marta un maija un tā tur bija, izgaismojot veselu galaktiku!" stāstīja Bruntālers. Uzņēmumos, kas bija senāki par 2008. gadu šajā supernovas sprādziena vietā nekas nebija redzams nedz rentgenstaru, nedz radioviļņu spektrā.
Izpētot pagājušā gadā uzņemtos M82 attēlus optiskajā spektrā, netika atrastas ne mazākās supernovas pazīmes. Vēl jo vairāk - šī supernova nebija redzama nedz ultravioletajā, nedz rentgenstaru spektrā. Supernova sprāga tuvu galaktikas centram, ļoti blīvā vidē.
Bruntālera atklājums palīdz saprast vairāk kā 25 gadus ilgušo galaktikas klusēšanu. Visticamāk, ka lielākā daļa no supernovām šajā periodā ir notikušas slepeni, kad spožo gaismas uzliesmojumu apslāpēja biezie putekļu un gāzes mākoņi, kuriem cauri var izspiesties tikai radioviļņi. "Šī kosmiskā katastrofa mums parādīja, ka radioteleskopi nosēdina mūs pirmajās rindās, ja vēlamies vērot apslēpto visumu," tieca profesors Heino Falke.
Radioviļņu starojums ir raksturīgs tikai tām supernovām, kuru kodolam kolapsējot, veidojas neitronu zvaigzne vai melnais caurums. Kad sprādziena triecienvilnis izplatās cauri blīvajam materiālam, kas ieskauj zvaigzni, veidojas radioviļņi.
Pētījumus turpinot, tika apvienoti vairāki radioteleskopi. Rezultātā zinātniekiem izdevās ieraudzīt gredzenveida struktūru, kas izplešas ar ātrumu, kas tuvs 40 miljoniem kilometru stundā jeb 4% no gaismas ātruma. Šāds ātrums ir tipisks supernovām. "Izmantojot iegūtos datus, mēs varējām noteikt sprādziena laiku. Tas varētu būt 2008. gada janvāra beigas vai februāra sākums," skaidroja doktors Bruntālers.
Tikai trīs mēnešus pēc sprādziena gredzena rādiuss bija aptuveni 650 reizes lielāks par 1 AV jeb Zemes attālumu no Saules. Pateicoties īpaši detalizētajiem attēliem, kas iegūti ar VLBI metodi, šo struktūru varēja ieraudzīt. Tas šķiet tikpat utopiski kā ieraudzīt 1 EUR monētu no 13 000 km liela attāluma.
Supernovas asimetriskā izplešanās varētu būt asimetriska sprādziena rezultāts vai arī liecība, kas norāda par apkārtējās matērijas nevienmērīgo blīvumu.
Zinātnieki turpinās pētījumus, izmantojot radioteleskopu masīvus, kas saslēgti, izmantojot VLBI metodi. "Izmantojot īpaši aso VLBI redzi, mēs turpmākos gadus sekosim supernovas izplešanās procesam galaktikā M82," piebilda profesors Karls Mentens.
Šādu supernovu atklājumi būs ikdienišķa parādība nākotnē ieplānotajiem radioteleskopu masīviem - LOFAR (Eiropa), Allena teleskopu masīvs (ASV) un Kvadrātkilometra masīvs (SKA). Šie teleskopi spēs vienlaicīgi novērot ļoti plašus debesu apgabalus.
Max Planck Institute for Radio Astronomy (MPIfR)
Komentāri
