Planetāros miglājus veido planētas?
Publicēts: 11.03.2008
Līdz šim tika uzskatīts, ka planetārie miglāji nav saistīti ar planētām. Savu nosaukumu tie ieguva pamatojoties uz Viljama Heršela novērojumiem aptuveni pirms 300 gadiem, jo astronoms tajos saskatīja līdzību ar Urānu. 19. gadsimta vidū atklājās, ka tie ir milzīgi putekļu un gāzes mākoņi, kurus izmet mirstoša zvaigzne.
Ročesteras universitātes zinātnieki ir atklājuši, ka planētas vai nelielas masas zvaigzne, kas riņķo ap mirstošo zvaigzni, iespējams ir vaininieki, kas rada šo planetāro miglāju brīnumainās formas. Pētījumus vadīja astronomijas un fizikas profesors Ēriks Blekmens.
Lielākā daļa vidēja lieluma zvaigžņu, tādas kā Saule, savas dzīves noslēgumā rada planetāros miglājus. Šis etaps ilgst pavisam īsu brīdi, tikai dažus desmitus tūkstošu gadu, kas zvaigznes mūžā ir viens acumirklis. Tādēļ planetārie miglāji nav pārāk bieži sastopami. No aptuveni 200 miljardiem zvaigžņu mūsu galaktikā tikai 1500 atrodas planetārā miglāja fāzē.
Kad zvaigznes kodolenerģija beidzas, tās kodols sarūk un ārējais apvalks izplešas. Ārējie slāņi tiek izmesti visumā. Aptuveni 1 gadījumā no pieciem šie izsviestie apvalki saglabā sfērisku veidolu. Daudz biežāk mēs varam novērot dažādu fantastisku formu ārējo apvalku paliekas.
Ročesteras zinātnieki izpētīja kādu ietekmi uz miglāja veidošanos atstāj pavadonis - nelielas masas zvaigzne vai planēta. Aprēķini tika veikti gadījumiem, kad pavadonis atrodas apvalku iekšienē, kā arī tad, ja tas riņķo pa orbītu, kas atrodas aiz apvalku robežas.
Atklājās, ka gadījumā, ja pavadonis atrodas tālu no centrālās zvaigznes, tad tā gravitācijas ietekmē gāzes apvalki tiek it kā savērpti un veido spirāli. Gāze un putekļi arvien vairāk sabiezē un sāk viens ar otru sadurties kā viļņi pludmalē. Galu galā var izveidoties tāda kā čaula, kura liedz turpmākajām gāzes un putekļu izsviedēm izplatīties tālāk par šo pavadoņa orbītu. Zinātnieki domā, ka Hanteles miglājs ir šāda procesa paraugs.
Gadījumiem, kad pavadonis riņķo apvalku iekšienē, ir nepieciešams cits modelis. Blekmena komanda izveidoja datorsimulāciju, lai noteiktu, kas notiek, kad zvaigznes gāzes apvalki sāk palēnināt pavadoni.
Kamēr pavadonis apvalkos kustas samērā ātri, tikmēr tas "satin" apvalkus un ap zvaigznes ekvatoru veidojas gredzens jeb disks. Savukārt, ja pavadonis kustās lēnām, tad apvalki tiek sadalīti it kā divās daļās - uz iekšu no pavadoņa orbītas tie kustās ātri, bet uz ārpusi - lēnāk. Tā rezultātā izstiepjas un pastiprinās magnētiskais lauks, kas apvalku materiālus kā milzīga atspere, "izšauj" no zvaigznes polārajiem apvidiem. Trešajā gadījumā, ja pavadonis ir milzu planēta jeb nelielas masas zvaigzne, centrālā zvaigzne to velk arvien tuvāk sev un sarausta gabalos. Mijiedarbības rezultātā notiek jau augstāk minētā magnētisko lauku deformācija un no zvaigznes polārajiem reģioniem tiek izsviesti ne tikai centrālās zvaigznes apvalki, bet arī pavadoņa atliekas.
Ročesteras zinātnieki turpinās izpēti, lai izveidotu precīzākus rašanās scenārijus dažādajiem jau atklātajiem planetārajiem miglājiem. Pētījumu finansē NASA un ASV Nacionālais zinātnes fonds.
University of Rochester
Komentāri
