Barnards 68
Publicēts: 30.03.2008

Pavisam nesen Starspace.lv publicēja NASA dienas bildi, kurā bija redzams šis dīvainais veidojums - Barnarda molekulārais mākonis Nr. 68 - melns pleķis zvaigžņotajās debesīs.
Ja mēs palūkojamies uz šo mākoni, šķiet, ka tas ir kā caurums, kā vieta, kur viss pazūd. Lielisks kandidāts melnajam caurumam. Ja ir sanācis kādreiz paskatīties TV seriāluStar Trek, tad vienā no epizodēm The Immunity Syndrome, kosmosa kuģa Enterprise komanda atrod kaut ko līdzīgu Barnarda molekulārajam mākonim, melnu zonu kosmosā, kurā dzīvoja kosmosa amēba, kuras mērķis bija iznīcināt dzīvību galaktikā.
Barnarda molekulārais mākonis nav ne uz pusi nekas tik eksotisks un fantastisks. Tas ir gluži parasts tumšais miglājs. Kāpēc tas ir melns? Putekļi un gāze šajā mākonī ir visai blīvi un tādēļ tam cauri nespīd zvaigžņu gaisma. Barnards 68 atrodas starp Saules sistēmu un Piena ceļa galaktikas kodolu.
Šāda tipa miglāji ir novēroti jau diezgan sen. Aptuveni pirms 200 gadiem Viljams Heršels savos pierakstos min vairākus tumšos miglājus. Tobrīd vēl nebija skaidrs, kas veido šos tumšos pleķus, tādēļ to dēvēja par caurumiem debesīs. Tomēr tie nav caurumi, tāpat kā zvaigznes nav punktiņi, kas sazīmēti uz plaknes. Tumšie miglāji ir blīvs gāzes un putekļu mākonis, kas atrodas starp mums un tālāk esošajām zvaigznēm. Kā netīrs pleķis uz televizora ekrāna, kas daļēji aizēno skatu uz iecienīto TV seriālu. Barnards 68 nav vienkāršs pleķis, tas ir ārkārtīgi tumšs pleķis. Ja tam cauri izšautu miljards dzeltenās gaismas fotonus, otrā pusē nonāktu tikai viens. Ja vienā tā malā atrastos Saule, bet otrā pusē novērotājs, tas Sauli varētu redzēt kā 25tā lieluma zvaigzni. Lai saskatītu šāda spožuma zvaigzni, vajag ļoti jaudīgu teleskopu.
20. gadsimta sākumā šiem tumšajiem pleķiem pievērsās astronoms Edvards Emersons Barnards. Jau 1927. gadā Barnards publicēja tumšo miglāju katalogu, kurā atradās 349 objekti. Kopš tiem laikiem šos miglājus, kurus studēja Barnards, sauc par Barnarda objektiem.
Barnarda molekulārais mākonis 68 ir salīdzinoši liels. Tā šķērsizmērs ir puse no gaismas gada, kas ir 12 000 reizes lielāks attālums nekā no Zemes līdz Saulei. Tas ir daudz blīvāks par starpzvaigžņu vidi, kas ir ļoti retināta. Tā masa ir aptuveni tāda pati kā Saules masa. Pamatsastāvu veido divas gāzes - ūdeņradis un hēlijs. Molekulārajos mākoņos ir ļoti daudz niecīgu putekļu graudiņu, no kuriem lielākā daļa nav lielāka par pusi no mikrometra. Interesanti, ka tumšie miglāji ne tikai bloķē gaismu, bet tie ir arī ļoti auksti. Molekulārā mākoņa iekšienē temperatūra ir tikai daži grādi virs absolūtās nulles. Šādā aukstumā un tumsā dzimst jauna zvaigzne.
Barnards 68 pieder pie Boka globulām, kas ir mazi tumšie molekulārie mākoņi, nosaukti par godu astronomam Bartam Bokam, kas daudz pētīja šos veidojumus.
Ja jūs rūpīgāk ieskatīsieties attēlā, tad pamanīsiet, ka Barnarda 68 objekts ne tikai nelaiž cauri tālāko zvaigžņu gaismu, bet arī to, ka melnajā pleķī nav nevienas zvaigznes. Ne tikai tāpēc, ka mēs neredzam jaunveidotās zvaigznes pašā mākonī, bet arī tāpēc, ka starp mākoni un Zemi nav redzama neviena zvaigzne. Barnards 68 atrodas ļoti tuvu Zemei. Tiek lēsts, ka attālums līdz molekulārajam mākonim nav lielāks par 400 gaismas gadiem, kas ir daudz tuvāk nekā vairums molekulāro mākoņu.
Šobrīd Barnarda 68 mākonī nav atrastas nevienas zvaigznes, bet ņemot vērā tā temperatūru un blīvumu, šis molekulārais mākonis ir ļoti tuvu stadijai, kad sāksies zvaigžņu dzimšanas process.
Neskatoties uz to, ka tā nav milzu kosmiskā amēba, nedz arī deformēts melnais caurums, Barnards 68 ir mazliet eksotisks. Izrādās, ka mākonis pulsē, vibrē, citiem vārdiem sakot - uzvedas kā amēba. Šo dīvaino uzvedību ir izraisījusi tuvumā sprāgusi supernova. Līdz šim Barnards 68 ir vienīgā Boka globula, kas pulsē. Nav skaidrs, vai šis fenomens atstās iespaidu uz zvaigžņu veidošanos, to parādīs laiks. Varbūt pulsācija ir daļa no zvaigznes veidošanās procesa. Laiks rādīs vai no tumsas radīsies gaisma, vai arī tumšais molekulārais mākonis vienkārši izplēnēs starp miljardu miljardiem zvaigžņu.
Astroprof