Viesis no tālienes
Publicēts: 15.07.2018
Neitrīno (mazie neitrālie) nereti tiek dēvēti par spokainajām daļiņām, jo tie ārkārtīgi vāji mijiedarbojas ar parasto matēriju. Katru sekundi tavam īkšķa nagam cauri izlido miljardiem neitrīno, neiztraucējot nevienu molekulu. Tomēr 2017.gada 22.septembrī Antarktīdas ledū ieraktie IceCube Neitrīno observatorijas uztvērēji reģistrēja vienu neitrīno. Zinātnieki nekavējoties izplatīja brīdinājumu dažādām observatorijām, cerībā uzzināt, no kurienes ieradusies šī mazā daļiņa.
Atbildi nenācās gaidīt gadiem ilgi. Neitrīno avots izrādījās blazārs - aktīva galaktika ar supermasīvu melno caurumu, kura atrodas aptuveni 3,7 miljardu gaismas gadu attālumā. Blazārs TXS 0506+056 meklējams Oriona zvaigznājā.
IceCube uztvērēji atrodas aptuveni viena kilometra dziļumā Antarktīdas ledājos. Šī milzīgā instrumenta celtniecību uzsāka 2005.gadā un pabeidza pēc pieciem gadiem. Vēl piecus gadus zinātnieki mācījās apstrādāt datus, lai neitrīno konstatēšanas gadījumā nekavējoties varētu apziņot citas observatorijas.
2017.gada 22.septembrī neitrīno signāls izveidoja "gaismas ceļu", pateicoties kuram varēja salīdzinoši precīzi pateikt, no kuras puses tas ir atlidojis. Neitrīno enerģija bija aptuveni 300 triljoni elektronvoltu, kas aptuveni 45 reizes pārsniedz enerģiju, kādu būtu iespējams iegūt visjaudīgākajā paātrinātājā uz Zemes. Visticamāk, ka neitrīno bija atceļojis no tālienes. Astronomu sabiedrība tika aicināta pavērst teleskopus šajā virzienā.
Fermī gamma staru teleskops, kas atrodas kosmosā, palīdzēja noskaidrot, ka neitrīno izejas pozīcija sakrīt ar blazāra atrašanās vietu. Fermī teleskopa datos bija redzams gamma staru uzliesmojums šajā objektā.
Interesanti, ka, izpētot vēsturisko datus, zinātnieki atklāja, ka 2014.gadā ir reģistrēti vairāki neitrīno, kuru avots ir šis blazārs.
Tā kā blazārs spēj radīt tik augstas enerģijas neitrīno daļiņas, kuras spēj sasniegt Zemi, nav šaubu, ka tas ražo arī kosmisko starojumu. Atšķirībā no neitrīno daļiņām, kas mijiedarbojas ar matēriju ļoti minimāli un lido ar ātrumu, kas tuvs gaismas ātrumam, kosmiskais starojums sastāv no lādētām daļiņām, kuru ceļu būtiski ietekmē magnētiskie lauki. Tādēļ kosmiskā starojuma avotu ir daudz grūtāk noteikt.
"Visekstrēmākajos sprādzienos rodas gravitācijas viļņi, bet visspēcīgākajos kosmosa paātrinātājos dzimst augstas enerģijas neitrīno daļiņas un kosmiskais starojums," skaidroja Regīna Kaputo no NASA Godārda Kosmisko lidojumu centra. "Pateicoties Fermī, gamma stari savieno šos signālus no kosmosa."
Massachusetts Institute of Technology, NASA, ESA
Komentāri
