Ātrs un bez žēlastības
Publicēts: 3.03.2014
Visumā sastopami dažādu izmēru melnie caurumi. Galaktiku centrālajos reģionos mājo supermasīvie melnie caurumi, bet, ejot bojā īpaši masīvām zvaigznēm, var izveidoties zvaigžņu masas melnie caurumi. Pētot tuvējo spirālveida glakatiku M83, ASV un Austrālijas astronomi atklāja ļoti aktīvu zvaigžņu masas melno caurumu, kas nodēvēts par MQ1.
Lai arī astronomiem ir zināmi daži kompaktie objekti, kuri ir tikpat spēcīgi kā MQ1, līdz šim nebija izdevies noteikt izmērus to centrā mītošajiem melnajiem caurumiem. Zinātnieku grupa veica MQ1 novērojumus ar dažādiem teleskopiem un secināja, ka tas ir parasts zvaigžņu masas melnais caurums.
"MQ1 tiek klasificēts kā mikrokvazārs - melnais caurums, kuru ieskauj karstas gāzes burbulis, kuru uzkarsē divas matērijas plūsmas, kuras raida enerģiju pretējos virzienos prom no melnā cauruma," paskaidroja Roberto Soria no Kērtina universitātes. "MQ1 matērijas kūļu izpētei ir daudz tālejošāka nozīme, tā palīdz astronomiem izprast un nomērīt melnā cauruma matērijas kūļu ietekmi uz apkārtējo gāzi, kas tiek uzkarsēta un aizpūsta prom."
Šāda tipa melnie caurumi varēja būtiski ietekmēt galaktikas attīstību tās pirmsākumos pirms aptuveni 12 miljardiem gadu, kad, kā uzskata zinātnieki, MQ1 līdzinieki bija daudz biežāk sastopami.
"Tādu mikrokvazāru kā MQ1 izpēte ļauj mums ieskatīties Visuma attīstības agrīnajos posmos, noskaidrot, cik ātri auga kvazāri un cik daudz enerģijas melnie caurumi izplatīja apkārtējā vidē," piebilda Soria.
Mūsu galaktikas spēcīgākais mikrokvazārs SS433 ir aptuveni 10 reizes vājāks nekā MQ1.
Lai arī MQ1 centrā mītošā melnā cauruma diametrs ir tikai aptuveni 100 kilometri, mikrokvazāra kopējā struktūra ir daudz lielāka nekā Saules sistēma, jo matērijas kūļi stiepjas aptuveni 20 gaismas gadus tālu no melnā cauruma.
International Centre for Radio Astronomy Research
Makita tieši 3.03.2014 domāja šādi:
Tekstā minēts, ka tādi melnie caurumi kā MQ1, kādreiz bijuši biežāk sastopami. Kā īsti tie "beidzās" un kas paliek to vietā?
Redaktors tieši 3.03.2014 domāja šādi:
Pareizāk būtu teikt, ka nevis tādi melnie caurumi kā MQ1, bet tādi mikrokvazāri kā MQ1 Visuma sākumā bija sastopami vairāk. Tiek uzskatīts, ka pirmās zvaigznes bija ļoti masīvas un tām ejot bojā, izveidojās melnie caurumi, kuru masa gan bija ievērojami lielāka nekā mūsdienās sastopamajiem zvaigžņu masas melnajiem caurumiem, kuri aktīvi "barojās" no apkārtējās gāzes. Šie aktīvie mikrokvazāri arī veicināja Visuma rejonizāciju.
Laika gaitā šie caurumi izauga un/vai apvienojās, pārtopot par supermasīvajiem melnajiem caurumiem.
Jupis tieši 3.03.2014 domāja šādi:
... vai arī kļuva neaktīvi un tumši un tagad lēnām klīst Galaktikas plašumos, gaidot, kad tuvumā piemaldīsies, piemēram, Saules sistēma, muhahā ņamņamņam!
makita tieši 3.03.2014 domāja šādi:
nopietni?
Jupis tieši 4.03.2014 domāja šādi:
Pa pusei nopietni. Tik masīviem objektiem ir tendence "grimt" Galaktikas centra virzienā, Saules apkaimē tādi diez vai ir daudz sastopami. Otrs, ja arī tāds nonāktu Saules sistēmas tuvumā, tad diez vai tas pagūtu noķert Sauli savā gravitācijā. Planētas gan tiktu izsvaidītas kur nu kurā, un civilizācijai būtu beigas šakatā. Pie tam šim scenārijam nemaz nevajag tik lielu melno caurumu. Visumā daudz vairāk ir visādi auksti punduri - neizdevušās zvaigznes vai "beigti" un atdzisuši zvaigžņu kodoli, kuri, caurskriedami Saules sistēmai, izārdītu planētu orbītas. Tie Saules apkaimē čum un mudž. Taču Visums ir tik gigantisks, ka šādas sastapšanās nenotiek pārāk bieži.