Piena Ceļš, cilvēka redze un citi zvēri
Publicēts: 12.04.2008
Šis raksts tapis kā atbilde uz Interesenta jautājumu: Cik aptuveni tālu man jābūt no Piena ceļa galaktikas, lai redzētu to tādu, kāda tā ir attēlota ar visiem spirālzariem, tās centru (jūsu mājas lapā ievietotais attēls) un vai vispār es to tādu varētu redzēt?
Kā jau jūs zinat, mēs dzīvojam Piena Ceļa galaktikas Oriona zarā. Tāpat kā sēžot savā dzīvoklī debesskrāpja vienā no stāviem, nevaram redzēt māju kopumā, mēs nevaram apskatīt arī Piena Ceļa galaktiku kopumā. Balstoties uz novērojumiem un analoģiju ar citām galaktikām, zinātnieki ir secinājuši, ka mēs dzīvojam šķērsotajā spirālveida galaktikā.
Lai redzētu savu māju visā pilnībā, jums jāiziet no tās ārā un jāatkāpjas nostāk. Jo lielāka māja, jo tālāk jāiet. Piena Ceļa galaktika ir milzīga, tādēļ jums kaut kādā veidā jātiek aptuveni 1 miljonu gaismas gadu attālumā. Šādā attālumā Piena Ceļa galaktikai iespējams izšķirt spirālveida zarus un kodolu, kā arī redzēt spožākos no klasteriem.
Vai Piena Ceļu redzēsim tik krāšņu kā parasti tā tiek attēlota? Visticamāk nē, lai gan skats vienalga būs ļoti iespaidīgs. Ja kādreiz esam apskatījuši Andromēdas galaktiku, Piena Ceļu virs galvām vai Oriona miglāju binoklī, tad zinām, ka redzētais ir pelēcīgs. Katrā ziņā nav salīdzināms ar fotoattēliem, kuros Oriona miglājs izskatās kā krāšņs zieds, parbagāts ar sarkaniem un ziliem toņiem.
Izrādās, ka, ja cilvēka acs būtu dažus metrus platākas, tad mēs ar neapbruņotu aci varētu skatīt Piena Ceļa galaktikas daļu virs mūsu galvām visā tā krāšņumā. Tomēr, mūsu acis ir tādas kādas tās ir.
Papildus tam, ka mūsu acis un līdz ar to zīlītes atvērums nav pietiekams, lai savāktu pietiekami daudz gaismas un saskatītu krāsas miglājos un galaktikās, acs tīklenē mājo divu tipu gaismjutīgās šūnas - vālītes un nūjiņas. Pateicoties vālītēm, mēs planētas un spožākās zvaigznes redzam krāsainas, jo vālītes saņem pietiekami daudz gaismas. Ja jūs palūkojieties ar neapbruņotu aci vai binokli uz Marsu, jūs skaidri redzat, ka šī "zvaizgne" ir sarkana. Venēra izskatās dzeltena. Savukārt nūjiņas labāk uztver nespodru gaismu (krēslas redze), bet nespēj labi izšķirt krāsas, gandrīz pilnībā izslēdzot sarkano. Piemēram, izejiet ārā, kad ir pilnmēness un zied sarkanas puķes. Atkāpieties no puķēm gana tālu, bet tā lai vēl tās redzat. Ziedi izskatīsies pelēki, bet zāle pie jūsu kājām - joprojām zaļa. Spēcīgākos teleskopos apskatot spožākos no miglājiem un galaktikām, labi novērojama acs spēja vislabāk saskatīt zaļo gaismu, jo šajos objektos jums izdosies saskatīt zaļos un iespējams arī zilganos toņus.
Nu un protams neaizmirsīsim, ka kameras ekspozīcijas laiks var būt stundām ilgs, bet cilvēka acs "ekspozīcijas moments" ir mazāks par sekundi.
Tādēļ, ja nopērkat teleskopu, nevainojiet pārdevējus un ražotājus, ka krāšņo Habla attēlu vietā, jums ir iesmērēti nespodri un pelēki debesu objekti. Ja vēlaties skatīt miglājus un galaktikas krāšņās krāsās, nepērciet kosmosa kuģi, lai piebrauktu tuvāk, bet gan teleskopu, fotoaparātu un milzum daudz pacietības, lai sāktu nodarboties ar astrofotogrāfēšanu.
Lai skaidras debesis!
