Mazais mākonis
Publicēts: 3.12.2007
Ir objekti, kurus var aprakstīt vienā rindkopā un par tiem tiek ātri aizmirsts. Daži objekti ir tādi, par kuriem var rakstīt un rakstīt atkal. Tad nu, sakarā ar to, ka debesis paliek tumšākas, jo Mēness lēnām sarūk, pievērsīsimies vienam no izcilākajiem objektiem, ko gada visgarākajās naktīs var redzēt ziemeļu pusslodes debesīs.
Šo objektu persiešu astronoms Abdals Rahmans Al-Sufi savā grāmatā Book of Fixed Stars (Fiksēto zvaigžņu grāmata, 964. gadā A.D.) nodēvēja par "mazo mākoni". Tomēr nav šaubu, ka šis objekts ir bijis zināms jau agrākiem novērotājiem - tiem pašiem persiešiem - astronomiem no Isfahānas. Šo astronomu pierakstos "mazais mākonis" figurē jau 905. gadā A.D. Holandiešu zvaigžņu kartēs šis objekts parādās sākot no 1500. gada.
Lai saredzētu "mazo mākoni" vajag labu redzi un patiesi tumšu un skaidru nakti un debesis. Tuvumā nedrīkst degt ugunis. Ar neapbruņotu aci tas ir tikai neskaidrs, mistisks spīdums, kas drīzāk izskatās pēc iegarena, izplūduša pleķa.
Lai atrastu šo objektu, vispirms sameklējiet Pegaza kvadrātu un tad tā kreiso augšējo zvaigzni. Tad virzieties pa kreisi uz austrumiem, līdz sasniedzat zvaigzni Miraku Andromēdas zvaigznājā. Tad nedaudz uz augšu, garām nedaudz blāvākai zvaigznei un turpat arī atradīsiet "mazo mākoni".
Mūsdienās šo objektu pazīst kā Andromēdas galaktiku.
Galileo sāncensis Simons Mariuss tiek uzskatīts par pirmo cilvēku, kas 1612. gadā galaktiku aplūkoja teleskopā. Viņš to raksturoja kā "sveces gaismu, uz kuru skatāmies caur laternas stiklu."
Pat mūsdienās, apskatot šo objektu ar binokli vai teleskopu, mēs redzēsim to kā izplūdušu, ovālu pleķi, kas centra virzienā paliek spožāks. Ar acīm redzamais nepavisam neatgādina to, ko varam redzēt patiesi izcilās Andromēdas galatikas fotogrāfijās.
Gaismu, kuru mēs uztveram kā "mazo mākoni" rada vairāk nekā 400 miljardi zvaigžņu. Mesjē katalogā galaktika slēpjas zem numura M31, kas līdz šim ir vistālākais zināmais objekts, ko var saskatīt ar neapbruņotu aci.
M31 diametrs ir aptuveni 200 000 gaismas gadi, kas ir pusotru reizi vairāk kā Piena ceļa galaktika. Ar neapbruņotu aci mēs redzam spožo galaktikas kodolu. Tāpat kā mūsu galaktikai arī Andromēdas galaktikai ir daži pavadoņi. M32 un M110 ir saskatāmi pat ar nelieliem teleskopiem un atrodas tuvu galaktikai. NGC147 un 185 ir daudz blāvāki un atrodas tuvāk Kasiopejas zvaigznājam.
Kad palūkojaties uz šo objektu, jūs ieskataties tālā vēsturē. Gaisma no nespodrā pleķa līdz Zemei ir nākusi 2.5 miljons gadus ar ātrumu 299 963 840 m/s. Gaisma, kas šobrīd mūs sasniedz no šīs zvaigžņu salas ir aptuveni 25 000 gadsimtus veca un vismaz 480 reizes vecāka nekā piramīdas Ēģiptē. Attālums, kādu šī gaisma ir pārvarējusi, ir tik milzīgs, ka kilometros to izteikt nav jēgas - 2.414016 × 1019 - cilvēkam nekad nepārvarāms skaitlis.
Ļoti ilgu laiku Andromēdas galaktika uzskatīta par miglāju, jo nebija pietiekami jaudīgu teleskopu, lai izšķirtu atsevišķas zvaigznes. 1923. gadā Edvīns Habls izmantojot 100 collu teleskopu beidzot apstiprināja, ka "mazais mākonis" patiesībā ir galaktika - milzīga zvaigžņu sala visumā.
SPACE.com
