Sudrabaino mākoņu agrais uznāciens
Publicēts: 9.06.2013
Katru vasaru virs ziemeļpola ir novērojams kaut kas neparasts un brīnišķīgs. Ledus kristāli aplīp ap meteoru atstātajiem putekļiem, veidojot elektrozilus mākoņus, kas fascinējoši viļņojas tumšajās debesīs. Sudrabainie mākoņi ar savu klātbūtni visvairāk aplaimo tos, kas dzīvo tuvāk polārajiem apgabaliem un katru gadu to novērošanas sezonas sākums tiek gaidīts ar lielu nepacietību. Kā liecina NASA AIM misijas dati, 2013. gada sezona tika atklāta pavisam agri - 13. maijā.
"2013. gada sezona ir ievērojama ar to, ka sākās nedēļu agrāk nekā iepriekšējās AIM misijas ietvaros novērotās," teica Kora Rendela no Kolorādo Universitātes Atmosfēras un kosmosa fizikas laboratorijas. "Iespējams, ka tas ir visagrākais starts vispār."
Tik agrs sezonas sākums ir mulsinošs, jo neatbilst pieņēmumiem par sudrabaino mākoņu saistību ar Saules ciklu. Agrāk tika uzskatīts, ka Saules aktivitātes cikla minimuma laikā sudrabainie mākoņi ir novērojami vairāk nekā Saules aktivitātes maksimumā.
"Mēs gaidījām, ka šogad sudrabaino mākoņu sezona sāksies vēlāk, jo Saules aktivitātes cikls ir tuvu maksimumam," paskaidroja Rendela.
Debesu vērotājiem tas nozīmē, ka ir laiks vērot debesis pēc Saules rieta, kad sudrabainie mākoņi visbiežāk ir pamanāmi. Tik agrs sākums varētu liecināt par spožākiem mākoņiem un daudz plašāku apgabalu, kurā šis fenomens būs ieraugāms.
Pirmo reizi sudrabainos mākoņus novēroja 19. gadsimta vidū pēc iespaidīgā Krakatau vulkāna izvirduma. Vulkāniskie pelni izplatījās atmosfērā, radot saulrietus, kas apbūra skatītājus visā pasaulē. Tad arī parādījās sudrabainie mākoņi. Sākumā cilvēki domāja, ka tas ir kāds izvirduma blakusefekts, bet vēl ilgi pēc Krakatau izvirduma mēs joprojām redzam šos savādos mākoņus.
"Kopš tā laika tie ir ar mums," piebilda Rendela. "Un ne tikai, to redzamības apgabals paplašinās."
AIM misija startēja 2007. gadā, kad sudrabainie mākoņi un to izcelsme vēl bija maz izpētīta. Tobrīd bija zināms, ka tie veidojas aptuveni 80 kilometru augstumā. AIM iegūtā informācija drīz vien aizpildīja "baltos plankumus".
"Izrādījās, ka liela nozīme sudrabaino mākoņu veidošanās procesā ir meteorīdiem," paskaidroja AIM misijas vadošais pētnieks, Hemptonas Universitātes profesors Džeimss Rasels. "Ap meteoru atliekām kondensējas un kristalizējas ūdens molekulas."
Sudrabainie mākoņi parādās vasarās, jo tad ūdens molekulas no zemākajiem atmosfēras slāņiem tiek uznestas augstāk, kur sajaucas ar "meteoru dūmiem". Ironiski, bet tieši šajā laikā atmosfēras augšējie slāņi ir visaukstākie.
19. gadsimtā sudrabainos mākoņus varēja novērot tikai polārajos apgabalos. Jums nāktos doties uz Aļasku vai Skandināvijas ziemeļiem, lai tajā laikā vērotu naktī mirdzošos mākoņus. Mūsdienās tie redzami arvien tālāk un tālāk uz dienvidiem. Daži zinātnieki uzskata, ka tas liecina par klimata izmaiņām.
Viena no siltumnīcas efekta gāzēm, kuras daudzums atmosfērā pieaug kopš 19. gadsimta, ir metāns.
"Kamēr metāns tiek līdz atmosfēras augšējiem slāņiem, tas sarežģītu ķīmisku reakciju rezultātā ir oksidējies par ūdens molekulām," teica Rasels. "Šis papildus ūdens ir pieejams sudrabaino mākoņu kristālu veidošanai."
2013. gada sezonas agrais sākums šķiet ir saistīts izmaiņām atmosfēras slāņu procesos.
"Spēcīgi vēji dienvidu puslodes stratosfērā maina globālos atmosfēras cirkulācijas mehānismus," skaidroja Rendela. "Šogad vairāk nekā parasti ūdens tvaiks nonāk tajos atmosfēras slāņos, kuros veidojas sudrabainie mākoņi, un gaiss tur atdziest."
"Tas mums ir liels pārsteigums," piebilda Rasels. "Kad mēs palaidām AIM, mums interesēja paši mākoņi, bet tagad tie mums palīdz izprast lielos attālumos darbojošos saikni starp dažādiem atmosfēras slāņiem. Šīs zināšanas mums noteikti palīdzēs labāk izprast mūsu planētas atmosfēru un tajā notiekošos procesus."
NASA
