Iededzināt debesis
Publicēts: 12.01.2010
Toms Pedersens steidzās. Drīz vajadzēja sākt spīdēt debesīm un viņš to negribēja palaist garām. Drīz rietēs Saule. Bija auksts februāra vakars Aļaskas mežos. ASV gaisa spēku fiziķis brida cauri biezajam sniegam. Viņš steidzās uzstādīt teleskopu, kas atradās uz vienkāršas koka platformas.
Divas augsti jutīgas kameras bija pavērstas pret debesīm. Pedersens cerēja, ka izdosies pieslēgt elektrību no netālu esošās apsildāmās mājas, lai gan dziļais sniegs apgrūtināja kabeļu pievilkšanu.
Tumsa nepielūdzami tuvojās. Pirmā kamera darbojās lieliski, bet otrā negribēja ieslēgties. Dažas minūtes pirms septiņiem debesīs sāka dejot zaļas un sarkanas gaismas, veidojot dažādas formas. "Tas ir lieliski," noteica Pedersens. Tā nebija kārtējā ziemeļblāzma, kuru radījusi Saules vēja darbība. Šo ziemeļblāzmu Pedersens bija iededzinājis debesīs pats Haarp programmas ietvaros. Haarp ir aptuveni 250 miljons USD vērta iekārta, kur 30 akros izkārtotās antenas spēj ietekmēt jonosfēru ar 3,6 megavatu spēcīgu enerģiju.
Haarp vēsture ir pilna līkloču. Zinātnieku grupai bija jāvienojas ar senatoru, jāslēdz līgumi ar naftas kompāniju, jāpārliecina Pentagons, ka šis projekts izraisīs revolūciju kara gadījumā. Laika gaitā viņu darbošanās radīja daudz nostāstu, pārvēršot šo militāro iestādi par arktisko Zonu 51.
1901. gadā Guglielmo Markoni saņēma radio signālu, kas bija nācis no Atlantijas okeāna otra krasta - vienu vienīgu S burtu Morzes kodā. Tā laika zinātnieki teica, ka tas nav iespējams, jo radio viļņi ceļo pa taisnu līniju, bet Zemes virsma ir izliekta. Signālam vajadzēja aiziet atklātā kosmosā. Tomēr signāls no vecās Anglijas bija nonācis ASV. Izrādījās, ka agrāk nezināms, elektriski lādēts atmosfēras slānis atstaroja signālu atpakaļ uz Zemi.
Ir zināms, ka Saule Zemi nepārtraukti bombardē ar dažāda veida starojumu. Daļiņas no Saules saduras ar gaisā esošajiem skābekļa un slāpekļa atomiem, atbrīvojot elektronus. Pozitīvi lādētie joni brīvi lidinās apkārt. Atmosfēras augšējie slāņi ir ļoti retināti, tādēļ nereti paiet vairākas stundas kamēr joni atkal apvienojas ar elektroniem. Tā ir jonosfēra. Pārāk augsta vieta gaisa baloniem un pārāk zema mākslīgajiem pavadoņiem. Zinātnieki to mēdz dēvēt par ignorosfēru.
Gadu desmitiem ilgi zinātnieki, kas vēlējās pētīt šo atmosfēras slāni, darīja to pašu, ko Markoni - uzbūvēja raidītāju, pārraidīja signālu tieši uz augšu un skatījās, kas notiek. Viņi uzzināja, ka jonosfērā ir plazma, lādētas gāzes mākoņi. Viņi pamanīja, ka jonosfēras daļas izplešas un saraujas, atkarībā no to atrašanās vietas, Zemes novietojuma pret Sauli un diennakts daļas.
1980tajos gados ASV atmosfēras radioizpēte bija nonākusi strupceļā. Vajadzēja modernākas ierīces.
Viens no šīs nozares speciālistiem, kas vēlējās to atdzīvināt, bija Konstantīns Papadopulus, kurš ar valdību sadarbojās jau kopš 1960tajiem gadiem. Viņam bija pieredze ar biezo maku īpašniekiem, tādēļ tieši viņš uzsāka kampaņu jauna izpētes centra izveidei.
Vienu ideju pasvieda fiziķis Bernards Estlunds, kas strādāja naftas un gāzes kompānijā. Šim konglomerātam bija tiesības uz dabasgāzi, kas atradās Aļaskā. Problēma bija nogādāt šo gāzi uz pārstrādes punktiem. Estlundam bija labāka ideja - izmantot gāzi jonosfēras sildīšanai, lai raidītu dabas katastrofas ienaidnieku virzienā.
Kompānija ideju prezentēja militāristiem. Papadopulus tika pieaicināts kā konsultants. Grieķim Estlunda idejas nepatika. Tās nebija reālas. Bet jonosfēras sildīšana gan viņam iepatikās, jo Aļaskā Zemes jonosfēra šķērso Zemes magnētisko lauku un tas gan bija zinātniski interesanti.
Aļaskas senatora atbalstīti, 1989. gadā jonosfēras radiozinātnieki saņēma zaļo gaismu. Nu atlika tikai savākt nepieciešamos līdzekļus un tehniku. Te talkā nāca militāristi, kurus bija jāpārliecina par Haarp milzīgo devumu tieši militārajā jomā. Militāristi atrada, ka daži pielietojumi tiešām varētu izrādīties interesanti. 1992. gadā tika noslēgts 21,6 miljonu USD kontrakts.
Neilgi pēc tam aizsākās konspirāciju teoriju tīklu vīšana ap jauno projektu. Aizdomīgi bija gan laikapstākļu kontrolēšanas patenti, gan militāristu iesaistīšanās, gan naftas kompānijas dalība. Niks Begičs, viens no neatklāto noslēpumu aktīvākajiem pētniekiem, 1995. gadā publicē grāmatu par Haarp. Begičs bija pārliecināts, ka Haarp patiesībā ir spēcīga ieroča prototips. Tas esot tik spēcīgs, ka varot izraisīt pat zemestrīces. Ar Haarp palīdzību jonosfēru varot pārvērst par milzīgu lēcu. Rezultāti varot būt katastrofāli.
Militāristu atbilde uzkurināja konspirāciju teoriju piekritējus. Programmas vadītāji zvērēja, ka šī ierīce nekad netikšot izmantota militārām vajadzībām. Begičs turpināja aģitēt pret Haarp izmantošanu, tomēr viņa pūles projektu nespēja apstādināt.
1999. gadā bija pabeigts pirmais 48 antenu masīvs. Projekta izmaksas bija trīskāršojušās, kas, kā noprotams, ne pārāk patika militāristiem. Pirmie zinātniskie eksperimenti bija iespaidīgi. Militāristus jo īpaši ietekmēja ierīces spēja noteikt pazemes būvju esamību pat 9 metru dziļumā. Tomēr Pentagons vairāk vēlējās zināt, kad šī iecere vainagosies ar reālu, kaujai gatavu ierīci.
Haarp komanda bija nonākusi zināmā strupceļā. Teorētiski Pentagons varētu tērēt milzu naudu izpētei. Tā tas reizēm notiek. Praktiski biežāki ir gadījumi, kad Pentagons, ģenerāļi un Kongress vēlas risinājumus, kas ir izmantojami tieši tagad. Zinātne ir jāpārdod. Drozofilu miega cikla izpēte? Kādēļ? Nākotnē nenogurdināmu kareivju izveidei. Bet Haarp to nevarēja piedāvāt. Visuma noslēpumu atminēšana Pentagonu neinteresēja.
Haarp komandai nācās izdomāt jaunus mērķus. Pēc dažiem mēnešiem jaunais virziens bija gatavs - postnukleārā perioda kosmosa attīrīšana. 90to gadu beigās Aukstā kara draudus bija nomainījušas bažas, ka kāda nevēlama valsts iegūtu kodolieročus. Ja tāda valsts orbītā nosūtītu un uzspridzinātu kodolgalviņu, bojā ietu citu valstu vērtīgie pavadoņi. Jonosfērā izplatītie ultraīso frekvenču viļņi varētu izraisīt daļiņu izsišanu no to ierastajām orbītām. Tās nonāktu atmosfēras zemākajos slāņos, kur tiktu absorbētas. Pentagonam šī ideja patika. Tomēr ideja bija jāpārbauda. Tur noderēja Haarp.
Tikai kāds nieks - Haarp bija jāpaplašina. Vajadzēs 180 antenas un daudz vairāk naudas. Haarp projektam nauda tika atvēlēta un jau 2007. gadā centrs darbojās ar pilnu jaudu.
2009. gadā pirmo reizi Haarp vēsturē militāristi ļāva publikai ieskatīties aiz žoga, kuru rotā uzraksts - Uzmanību! Tālāk iet aizliegts.
Vientuļā mežā slejas sešstāvu ēka ar pieciem elektrības ģenerātoriem, kas apgādā Haarp ar nepieciešamo enerģiju. Mežā ik pa brīdim redzami iztīrīti laukumi, kuros gozējas dažāda izskata uztvērēji, kas mēra jonosfēras īpašības. Tomēr visiespaidīgākais ir antenu masīvs - 180 sudrabainas nūjas sljas pret debesīm. Katru no tām augšgalā rotā četras plāksnes. Vadu tīkls savieno antenas. Rezultāts ir milzīgs metāla būris 30 akru lielumā. Tas izskatās kā bionisks mežs, kiborgu armijas kapsēta vai futūristiska brīvdabas baznīca.
Precīzi nokalibrētās ierīces ļauj raidīt ārkārtīgi precīzu staru, kas var būt tikai 5 grādus šaurs līdz 60 grādus plats, noraidot jonosfērā 3,6 megavatus spēcīgu enerģijas kūli, paātrinot elektronus un uzsildot jonosfēru.
Markoni izmantoja jonosfēras īpašības pārnest un atstarot signālus netīšām, bet Haarp spēj stimulēt jonosfēru, radot dažādus efektus, ieskaitot mākslīgās ziemeļblāzmas. Jonosfēras izpēte ir atpakaļ zirgā. Fizikas studenti un zinātnieki no visas pasaules gaida savu iespēju izmantot Haarp milzīgo potenciālu. Lai arī nerimstas runas par Haarp kaitīgumu un spēju radīt katastrofas, zinātnieki beidzot ir tikuši pie patiesi jaudīgas ierīces jonosfēras pētīšanai.
Haarp nākotne ir miglā tīta, jo ASV aizsardzības budžets sarūk. Haarp gada izmaksas ir aptuveni 10 miljoni USD. Haarp aizstāvji ir aizgājuši no saviem amatiem un to vietā ir nākuši cilvēki, kuri uzskata, ka iejaukšanās jonosfērā tomēr nepaliks bez sekām. Iespējams, ka zinātniekiem atkal nāksies meklēt finansējumu.
Wired
Komentāri
