Daisona sfēra
Publicēts: 1.04.2015
1960. gadā fiziķis Frīmens Daisons žurnālā Science publicēja interesantu rakstu - "Mākslīgo zvaigžņveida avotu meklēšana infrasarkanajā diapazonā". Publikācijā zinātnieks aplūkoja hipotētiskas struktūras, kuras ieskauj zvaigzni, lai pilnībā savāktu tās enerģiju. Kopš tā laika šos veidojumus dēvē par Daisona sfērām. Teorētiski tehnoloģiski progresējošai civilizācijai ir nepieciešams arvien vairāk un vairāk enerģijas. Kad planētas resursi ir izsmelti, nākamais pašsaprotamais avots ir zvaigzne. Šāda civilizācija varētu uzbūvēt milzīgu sfēru, kas ieskauj zvaigzni, lai pilnībā savāktu tās radīto enerģiju.
Tā kā šī sfēra absorbē enerģiju, tā to arī izstaros, radot specifisku signālu infrasarkano staru diapazonā. Šāds avots nelīdzinātos nevienam dabā sastopamajam un tādēļ varētu tikt izmantots kā drošs augsti attīstītu tehnoloģisko civilizāciju meklēšanas veids.
Līdz šim Saulei līdzīgas zvaigznes tika uzskatītas par vispiemērotākajām, kuru sistēmā varētu attīstīties dzīvība un saprātīgas būtnes. Lielākā daļa pētījumu aplūko Daisona sfēru īpašības gadījumā, ja tās ir uzceltas ap Saulei līdzīgu zvaigzni aptuveni 1 astronomiskās vienības attālumā, kas tiek uzskatīta par dzīvībai labvēlīgo zonu.
Kā izrādījās, šīs sfēras būtu ļoti nestabilas un to celtniecībai nāktos patērēt ārkārtīgi daudz resursu. Tomēr lielākā problēma šādas Daisona sfēras gadījumā, kas atrastos aptuveni 1 AV attālumā no Saulei līdzīgas zvaigznes, būtu niecīgā gravitācija.
Ibrahims Semizs un Salims Ogurs no Bosfora universitātes Turcijā ir pievērsušies šai problēmai, definējot jauna tipa Daisona sfēru, kas varētu būt uzbūvēta ap balto punduri. Viņi uzskata, ka šāda sfēra atrisinātu būtiskākās teorijas problēmas, kā arī, ka šīs sfēras varētu būt biežāk sastopamas nekā savulaik domāja Daisons.
Zvaigznes daļu savas dzīves pavada tā dēvētajā galvenajā secībā. Kad ūdeņraža apjoms zvaigznē samazinās, tā uzpūšas un pārtop sarkanajā milzī. Zvaigznes dzīves noslēgums ir atkarīgs no tās masas. Tās, kuru masa vismaz 8 reizes pārsniedz Saules masu, uzsprāgst kā pārnovas, aiz sevis atstājot neitronu zvaigzni vai melno caurumu. Saules masas zvaigznes izmet ārējos atmosfēras slāņus kosmosā un zvaigznes vietā atliek tās kodols, kurš tiek dēvēts par balto punduri. Tā kā nelielas masas zvaigznes ir diezgan daudz, tad ir loģiski domāt, ka pēc noteikta laika Visumā būs daudz balto punduru.
Civilizācija, kas attīstījusies pie galvenās secības zvaigznes, spējusi pārdzīvot sarkanā milža un arī pārnovas posmus, iespējams, spētu uzcelt Daisona sfēru ap balto punduri. Tā kā dzīvībai labvēlīgā zona ap balto punduri atrodas daudz tuvāk zvaigznei, tad Daisona sfēra būtu mazāka. Semizs un Ogurs ir izskaitļojuši, ka, lai uzceltu 1 metru biezu sfēru ap balto punduri dzīvībai labvēlīgajā zonā, nepieciešami 10^23 kg materiālu, kas ir nedaudz mazāk par Mēness masu.
Tā kā sfēra ir mazāka, gravitācija uz tās virsmas būtu gandrīz tāda pati kā uz Zemes. Tas nozīmē, ka šī tipa Daisona sfēras būtu daudz līdzīgākas Zemei un uz tām valdošie apstākļi mums pieņemamāki.
Tomēr ir viens mīnuss. Baltie punduri izstaro daudz mazāk enerģijas nekā Saulei līdzīgas zvaigznes, tādēļ Daisona sfēra būtu ļoti blāva. Tas nozīmē, ka atklāt šīs struktūras būtu ārkārtīgi grūti. Ja Piena Ceļa galaktikā kāda civilizācija dzīvo uz šādas Daisona sfēras, kas uzbūvēta ap balto punduri, mums to būtu praktiski neiespējami pamanīt.
MIT Technology Review
Komentāri
