Zvaigžņu kartēšanas algoritms palīdz biologiem
Publicēts: 23.07.2015
Milzīgās, plankumainās vaļhaizivis ir vienas no retākajām un vismazāk izpētītajām zivīm pasaulē. Tās nosaukums Madagaskaras pamatiedzīvotāju valodā - "marokintana" - nozīmē "daudz zvaigznes", bet Javas salas iedzīvotāji šo zivi sauc par "geger lintag" jeb "zvaigznes uz muguras". Tādēļ ir pats par sevi saprotams, ka šo interesanto zivju izsekošanai un pētīšanai zinātnieki izmanto algoritmu, kas sākotnēji tika izstrādāts Habla teleskopa misijas ietvaros zvaigžņotās debess kartēšanai.
2002. gadā programmētājs Džeisons Holmbergs ieraudzīja reto vaļhaizivi Sarkanajā jūrā. Neprastās tikšanās iedvesmots, viņš sāka meklēt iespējas uzlabot metodes šo neparasto zivju izsekošanai. Sadarbībā ar NASA Godārda Kosmisko lidojumu centra astrofiziķi Zavenu Arzoumanjanu tika atklāts risinājums - Grota algoritms.
1986. gadā Prinstonas universitātes fizikas profesors Edvards Grots Habla Kosmiskā teleskopa programmas ietvaros izstrādāja algoritmu, ar kura palīdzību tika plānots kartēt debesis, kuras pēc 1990.gada starta ieraudzīs mums labi pazīstamais Habla teleskops.
Lai arī plankumu uz vaļhaizivīm ir daudz mazāk nekā zvaigžņu debesīs, to izkārtojums ir individuāls katrai vaļhaizivij, līdzīgi kā pirkstu nospiedumi cilvēkiem. Holmbergs, darbojoties kopā ar jūras biologu Bredu Normanu, secināja, ka vaļhaizivju izsekošana, ar aci salīdzinot fotogrāfijas, ir pārlieku laikietilpīgs darbs. Tieši tādēļ Holmbergs un Arzoumanjans modificēja Grota algoritmu, lai ar tā palīdzību automatizētu vaļhaizivju izsekošanu un atpazīšanu.
Tagad ikviens, kas ierauga un nofotografē vaļhaizivi, var iesūtīt savu fotogrāfiju ECOCEAN Vaļhaizivju fotoidentifikācijas bibliotēkai, kur minētais algoritms palīdz šķirot un atpazīt redzēto zivi. Šobrīd bibliotēkā ir jau vairāk nekā 32 000 fotogrāfiju, kas ir milzīgs sasniegums, ņemot vērā, ka vēl pavisam nesen šīs zivs novērojumu skaits bija mērāms vien dažos simtos.
Teorētiski šo pašu algoritmu var pielāgot jebkuru plankumaino dzīvnieku izsekošanai, kuru plankumu izvietojums ir unikāls un indivuduālam dzīvniekam raksturīgs. Piemēram, šis algoritms ir adaptēts Ziemeļamerikas balto lāču populācijas izsekošanai. Lai arī uz šī zīdītāja ķermeņa nav acīmredzamu plankumu, uz tā purna ir ūsu plankumi, kuru izvietojums ir individuāls.
Tādejādi cilvēces vēlme pētīt zvaigznes ir radījusi metodi, ar kuras palīdzību var pētīt dzīvniekus uz Zemes.
NASA
Komentāri
marcus tieši 24.07.2015 domāja šādi:
ļoti interesanti, itkā divas savā starpā nesaistītas lietas, bet izrādās pa visam otrādāk