• Observatorija
• Forums
• Zeme
• Saules sistēma
  • Saules sistēmas pirmsākumi
  • Saule
  • Merkurs
  • Venēra
  • Marss
  • Jupiters
  • Saturns
  • Urāns
  • Neptūns
  • Mazās planētas
  • Asteroīdi un komētas
• Visums
• Kosmosa kuģi
• Tehno loģijas
• Spin-off
• Vērojam debesis
• Vēsture
• Attēli un video
• Mazajiem par kosmosu
• Citas ziņas

Saules mūzika

Esat kārtīgi izdziedājušies Līgo dziesmas? Priekšā vēl ir skolēnu Dziesmu svētki. Pēc tam jāgatavojas Ziemassvētku korāļiem. Latvieši esot ļoti dziedoša tauta. Tautasdziesmās bieži vien tiek apdziedāta Saule un tās loma cilvēka dzīvē, bet vai zinājāt, ka arī pati Saule dzied?

Saule ir viens no aktīvākajiem radioviļņu avotiem. Tā atrodas tuvu un uzvedas visai skaļi.

Pirmie mēģinājumi saklausīt Sauli tika veikti jau 19. gadsimta beigās. 1890. gadā Tomass Edisons uzbūvēja uztvērēju, izmantojot ap dzelzs serdeni aptītus vadus. Nav gan zināms vai viņam izdevās kaut ko saklausīt.

Laika posmā no 1897. līdz 1900. gadam sers Olivers Lodžs uzbūvēja jau labāku Saules radioviļņu uztvērēju, bet tas nebija pietiekami jutīgs, lai uztvertu Sauli. Viņa mēģinājumus turpināja astrofiziķi Johans Vilsings un Jūlijs Šainers, bet arī viņiem neizdevās saklausīt Sauli. Viņi gan ir pirmie zinātnieki, kuri publicē savus pētījumus un secina, ka radioviļņus absorbē atmosfēra.

Pēc dažiem gadiem franču students Čarlzs Normans uzbūvē antenu, kuru uzstāda Monblānā 3100 metru augstumā. Viņš, pamatojoties uz Vilsinga un Šainera pieņēmumu, uzskatīja, ka atrašanās augstākā vietā varētu ļaut reģistrēt Saules radiostarojumu. Viņam gandrīz vai izdevās konstatēt zemas frekvences radioviļņus, bet, par nelaimi, novērjumi tika veikti minimuma laikā.

Ilgu laiku Saules radioastronomijai tika atmests ar ar roku. 1920tajos gados Olivers Hevisaids pierādīja jonosfēras eksistenci, kas atbildēja uz daudziem jautājumiem, kas saistīti ar radioastronomiju. Nācās būvēt augstfrekvences radiouztvērējus, lai uztvertu tos viļņus, kuri spēja iziet cauri jonosfērai.

Otrais pasaules karš ietekmēja radioastronomijas un arī Saules novērojumu attīstību. 1942. gada 26. un 27. februārī Lielbritānijas radaru stacijās novēroja spēcīgu troksni. Uzskatīja, ka to ir radījuši ienaidnieka raidītāji. Izrādījās, ka tie bija palielas Saules plankumu grupas radītie radioviļņi. Tajā pašā gadā doktors Sausvorts reģistrēja starojumu no Saules mikroviļnu diapazonā (1 un 10 cm). Grote Rēbers, kurš veica radionovērojumus kopš 1937. gada, bija pirmais, kurš 1944. gadā publicēja savus pētījumus Saules radioastronomijas jomā.

Pēc kara beigām sākās sistemātiska Saules izpēte. Tika atklāti radioviļņu sprādzieni, trokšņu vētras un atrasta saistība starp uzliesmojumiem uz Saules un radioviļņu sprādzieniem. Pēc pirmā veiksmīgā pavadoņa starta Saules izpēte tika veikta, izmantojot dažādus mākslīgos pavadoņus - RAE-1 un 2, Helios-1 un 2, ISEE-1, 2 un 3, Voyager-1 un 2, Ulysses, Galileo, Cassini, SOHO un STEREO.

SOHO ir viens no pavadoņiem, kuri veic helioseismoloģijas pētījumus, reģistrējot Saules akustiskās pulsācijas. Šīs vibrācijas, kuras palīdz izpētīt Saules iekšējo struktūru, tiek dēvētas par sirdspukstiem(.MPG; 4,41 MB).

Pirms dažām dienām Šefīldas universitātes Saules fiziķi publicēja interesanta pētījuma rezultātus. Viņiem ir izdevies reģistrēt skaņas, kuras rada Saules atmosfēras vibrācijas.

Apvienojot matēmātiskus aprēķinus ar mākslīgo pavadoņu veiktajiem novērojumiem, fiziķiem ir izdevies atveidot skaņas, kuras Saules vainagā rada magnētiskā lauka cilpu pārvietošanās. Vainags ir viena no vismazāk izprastajām Saules atmosfēras daļām.

Sauli pēta vairākas automātiskās zondes. To fotografētajos attēlos redzams, ka vainagā atrodas magnētiskās struktūras, kuras tiek dēvētas par koronārajām cilpām. To garums mēdz pārsniegt pat 100 000 kilometrus. Visai plaši pieņemts ir uzskats, ka šīs cilpas nosaka vainagā notiekošos fizikālos procesus un ir atbildīgas par uzliesmojumiem.

Ir konstatēts, ka šīm cilpām ir raksturīgas periodiskas svārstības, kuras atgādina ģitāras stīgas strinkšķināšanu (transversālās svārstības) vai stabules pūšanu (gareniskās svārstības).

Vainaga mūzika ir vēl viena iespēja izpētīt Zemei tuvāko zvaigzni un tās magnētisko atmosfēru, jo koronāro cilpu pārvietošanās un vibrācijas ir atkarīgas no vides, kurā tās atrodas. Šī tehnoloģija, kura atgādina seismoloģijas metodes, ar kurām tiek pētītas zemestrīces, tiek dēvēta par magnetoseismoloģiju.

Pētījumos, kurus vadīja profesors Roberts fon Fajs Zībenburgens, varētu izdoties noskaidrot vienu no Saules un citu zvaigžņu noslēpumiem, kas saistīti ar neparasti augsto vainaga temperatūru. Vai uz Saules notiek miljoniem lokalizētu magnētisku sprādzienu, kuros atbrīvotā enerģija uztur vainaga temperatūru, vai arī to uzkarsē viļņi, kas izplatās no Saules dzīlēm uz ārējiem reģioniem - atbildēt uz šiem jautājumiem varētu Saules radītās mūzikas pētījumi.

NASA, The University of Sheffield