Blāvās, jaunās Saules paradokss
Publicēts: 11.04.2010
Saule pirms aptuveni 4 miljardiem gadu, kad, kā uzskata zinātnieki, sāka veidoties dzīvība uz Zemes, bija par aptuveni 75% blāvāka nekā mūsdienās. Tas nozīmē, ka Zeme bija aukstāka. Daudz par aukstu, lai šeit varēu pastāvēt dzīvība.
Šķidrs ūdens ir nepieciešams dzīvības pastāvēšanai. Fosilie atradumi liecina, ka tobrīd uz Zemes pastāvēja dzīvība. Vajadzēja būt arī šķidram ūdenim. Kas to sildīja, ja Saule bija pārāk auksta?
Šī problēma, kas pazīstama kā blāvās, jaunās Saules paradokss, sagādā galvassāpes astronomiem jau kopš 1970tajiem gadiem, kad par to sāka runāt Karls Sagāns. Viņš uzskatīja, ka tolaik Zemes atmosfērā bija augstāka oglekļa dioksīda koncentrācija, kas radīja siltumnīcas efektu. Tādēļ uz Zemes bija silts. Tomēr ir atrasti pierādījumi, ka atmosfērā tomēr nav bijis pietiekami daudz CO2.
Kristofers Karofs no Birmingemas universitātes kopā ar kolēģi ir izpētījuši Saulei līdzīgu zvaigzni Kappa Ceti. Tā atrodas aptuveni 30 gaismas gadu attālumā Vaļa zvaigznājā. Šī zvaigzne šobrīd ir tāda pati, kāda Saule bija pirms aptuveni 4 miljardiem gadu.
Uz jaunās zvaigznes novērojami uzliesmojumi un koronārās masas izvirdumi daudz biežāk nekā uz Saules mūsdienās. Iespējams, ka Saule savās jaunības dienās ir bijusi tikpat aktīva kā Kappa Ceti, kas šobrīd ir aptuveni 700 miljonus gadus veca.
Kā gan koronārās masas izvirdumi varēja sasildīt Zemi? Atbilde slēpjas Forbuša samazināšanās periodā, kas nosaukts par godu astronomam Skotam Forbušam, kas 1930tajos un 1940tajos pētīja galaktisko kosmisko starojumu.
Forbušs atklāja, ka Zemi sasniegušo galaktisko kosmisko staru daudzums samazinās par aptuveni 30% dienas laikā, kad uz Saules vērojams koronārās masas izvirdums. Milzīgie jonizētas gāzes mākoņi, kurus ieskauj spēcīgi magnētiskie lauki, burtiski aizslauka kosmisko starojumu prom no Zemes.
Ja uz Saules agrāk notika vairāk koronārās masas izvirdumu, daudz mazāk kosmiskā starojuma sasniedza Zemi. Pēdējā laikā klimatologi sākuši popularizēt izdeju, ka kosmiskais starojums izraisa mākoņu veidošanos atmosfēras zemākajos slāņos. Šis starojums jonizē molekulas un putekļu daļiņas, ap kurām kondensējas ūdens pilieni.
Tātad mazāk kosmisko staru nozīmē mazāk mākoņu. Ir novērots, ka Forbuša samazināšanās periodā, mākoņu daudzums samazinās.
Karofs uzskata, ka Saules jaunības laikā varēja būt vairāk koronāro masas izvirdumu, kas samazināja kosmiskā starojuma ietekmi uz Zemi. Līdz ar to veidojās mazāk mākoņu. Tas, savukārt, nozīmē to, ka Zemi sasniedza vairāk Saules gaismas, un virsma uzsila daudz efektīvāk. Iespējams tieši tādēļ ūdens uz Zemes bija šķidrā stāvoklī.
Massachusetts Institute of Technology
Komentāri
