Ezera efekts
Publicēts: 15.09.2008
Uz Titāna, viena no dīvainākajiem pavadoņiem Saules sistēmā, ir novērots tā dēvētais ezera efekts. Tā ir meteoroloģiska parādība, kad aukstais gaiss šķērso siltu ūdens apgabalu (lielu ezeru), un otrā ūdens pusē uzkrātie nokrišņi nokrīt biezas sniega segas veidā.
Ja jūs esat sākuši sekot līdz Jāņa Traļļa Meteoziņu blogam, tad noteikti esat izlasījuši viņa sagatavoto rakstu par ezera efektu šeit uz Zemes. Kā izrādās, mūsu zilā planēta nav vienīgā, uz kuras iespējams novērot šo fenomenu. Titāns tagad ir ne tikai objekts, uz kura ir sastopams šķidrums uz virsmas, bet arī visai interesants meteoroloģiskais fenomens - ezera efekts.
Kad astronoms Maiks Brauns aplūkoja pēdējās Cassini fotogrāfijas, kurās redzams Saturna pavadonis Titāns, viņš ievēroja, ka virs ziemeļpola veidojas noteiktas formas mākoņi. Lai arī Titāna ziemeļpolu regulāri sedz visai nekustīga mākoņu fronte, Brauns pamanīja, ka tajā veidojas gaišāki "mezgli un svītras", kuri te uzrodas, te pazūd un maina savu formu. Brauns stāstīja, ka šie mākoņi atgādina gubu mākoņus šeit uz Zemes, vai varbūt pat pērkona negaisa laikā redzamos milzeņus. Bet kā gan šādi mākoņi varētu veidoties uz pavadoņa, kur virsmas temperatūra svārstās ap -178oC? Brauns uzskata, ka šie mākoņi ir līdzīgi tiem, kas uz Zemes sastopami ziemas laikā, jeb tā saucamajiem ezera efekta mākoņiem. Arī uz Titāna šie mākoņi rodas konvekcijas un kondensācijas rezultātā. Atšķirība ir tā, ka uz Saturna pavadoņa atrodas nevis ūdens, bet metāna un etāna ezeri.
"Uz Zemes ezera efekta mākoņi veidojas ziemas laikā, kad aukstais gaiss pārvietojas pār siltu ūdens masu, uzsūcot sevī siltumu un mitrumu, lai otrā ūdens pusē nokristu sniega veidā," pastāstīja Brauns. "Uz Titāna ziema ir tik gara (ziemeļpols ir atradies tumsā aptuveni 10 gadus), ka ezeros praktiski nav saglabājies siltums. Kad pavasara saule mazliet sasilda ezerus, tie sāk iztvaikot un veidojas mākoņi."
Uz Zemes ezera efekts ir ziemā sastopama parādība, bet uz Titāna to var novērot, kad tikko sākas pavasaris. Šie mākoņi sākuši parādīties 2005. gada februāra attēlos, kad Saule arvien vairāk sasilda ogļūdeņraža ezerus un niecīgs daudzums šī šķidruma iztvaiko. "Katrreiz, kad ezers uzsilst, iztvaiko zināms daudzums šķidruma. Ezers atdziest. Izveidojas gubu mākonis," raksta Brauns.
Brauns ir planetārās astronomijas profesors, kurš ir Sednas un Erīdas atklājējs. Tomēr viņš mēdz "bāzt savu degunu" citos astronomijas lauciņos. Piemēram, pētīt atmosfēru uz pavadoņa, kas atrodas 1 200 miljradu kilometru attālumā. "Tas ir jautri," piebilda Brauns.
Uz Titāna tuvojas pavasaris (ekvinokss iestāsies 2009. gada augustā) un mākoņu aktivitāte pieaug. Nākamo gadu laikā Cassini lidos garām Titānam visai bieži, tādēļ Brauns un viņa kolēģi turpinās vērot mākoņus, kas veidojas virs pavadoņa ziemeļpola.
"Kad dzima ideja par Cassini, nevienam pat prātā neienāca, ka uz Titāna varētu būt mākoņi," stāstīja Brauns. "Tā ir māksla, salikt kosmosa kuģī tādus instrumentus, lai tas varētu fiksēt pat to, ko jūs negaidat tur ieraudzīt."
Titāns turpina pārsteigt planetāros zinātniekus un daudzus citus. "Es mīlu līdzības un atšķirības, salīdzinot ar Zemi," profesors teica. "Titāns ir vienīgā mums zināmā vieta, kur uz virsmas ir šķidrums un bieza atmosfēra. Mums ir izdevība vērot kaut ko līdzīgu Zemei, bet tomēr pavisam svešādu."
Universe Today
Komentāri
dzimmijs13 tieši 3.12.2008 domāja šādi:
Bet kā jums patīk šāda teorja? Meklēju, vai Jukatānas meteorīts izraisījis arī īslaicīgu ledus laikmetu, un uzdūros šim -
"Zemes akmeņi, ko kosmosā ievilkusi asteroīdu sadursme ar Zemi, varētu būt aiznesuši dzīvību uz Saturna pavadoni Titānu, kā apgalvo zinātnieki. Zinātnieki uzskata, ka mikrobi Zemes šajos meteorītos varētu būt radījuši uz organiski bagātajā Titāna vidē dzīvību. Viņuprāt, meteorīts, kas uz Zemes nogalināja dinozaurus, būtu varējis izraisīt liela daudzuma daļiņu izplūšanu kosmosā un ka daļa no tām varēja sasniegt citu planētu pavadoņus, tādus kā Titānu.
Pansermijas teorija uzskata, ka dzīvība uz tādām planētām kā Zeme un Marss tika pārnesta no kosmosa, iespējams, izmantojot transportam meteorītus un komētas. Lai nokļūtu kosmosā, akmeņiem ar dzīvību ir jāpārvar Zemes atmosfēra un jāsasniedz visums, kam nepieciešam asteroīda vai komētas ar diametru no 10 līdz 50km ietekme. Tikai dažas fiksētas sadursmes ģeoloģijas vēsturē atbilst šīm prasībām.
Viena no tām ir asteroīds, kas Zemē ieskrēja pirms 65 miljoniem gadu, radot krāteri izmēros starp 160 un 240km vietā, kur tagad atrodas Jukatānas pussala Meksikā. Brets Gledmens no Vankuveras Britu Kolumbijas universitātes un viņa kolēģi ir aprēķinājuši ka apmēram 600 miljoni fragmentu šādā gadījumā no Zemes varētu nokļūt orbītā apkārt saulei. Daļa no tiem sasniegtu tādus ātrumus, ka tie varētu nokļūt uz Jupitera un Satura apmēram miljona gadu laikā. Izmantojot datoru modeļus viņi novērtēja šo fragmentu uzvedību līdz ar to nokļūšanu orbītā un aprēķināja paredzamo daudzumu, kas sasniegtu noteiktus Jupitera un Saturna pavadoņus.
Par principiālajiem mērķiem viņi izvēlējās Titānu un Eiropu. Titānā ir daudz enerģijas maisījumu, kas varētu kļūt par potenciālu enerģijas avotu primitīvām dzīvības formām, kamēr uz Eiropas tiek uzskatīts, ka zem biezā ledus slāņa varētu atrasties šķidra ūdens okeāns.
Dr. Gledmena komanda aprēķināja ka līdz 20 zemes akmeņiem šādā gadījumā sasniegtu Titānu. Tie nokļūtu Titāna augšējā atmosfērā ar ātrumu apmēram 10-15 km/s. Šādā ātrumā ceļojums lejup uz pavadoņa virsmu varētu būt pietiekami mērens, lai mikrobi pārdzīvotu ceļojumu.
Eiropu varētu sasniegt vairāk Zemes meteorītu - ap 100, taču Jupitera gravitācijas dēļ to ātrums varētu būt lielāks,kā rezultātā mikrobi ceļojumu varētu nepārdzīvot.
Dr. Gledmens atteicās komentēt, vai pēc viņa domām mikrobi varētu pārdzīvot zemo temperatūru uz Titāna."