Pilotējamā Venēras stacija
Publicēts: 11.01.2010
1962. gada 14. decembrī ASV svinēja uzvaru pār Padomju Savienību. Mariner II palidoja garām Venērai. Tā bija pirmā veiksmīgā starpplanētu zonde, kas startēja no Kanaveralas raga 1962.gada 27. augustā.
Mariner II sagādātie dati pielika punktu idejai par pilotējamiem kosmosa kuģiem, kas varētu nosēsties uz Zemes kaimiņienes virsmas. Jau kopš 1956. gada pastāvēja aizdomas, ka Venēras virsmas temperatūra ir daudz augstāka par ūdens vārīšanās temperatūru. Mariner II dati liecināja par vairāk kā 400oC augstu temperatūru. Kornela unversitātes astronoms Karls Sagāns skaidroja šo neparasti augsto temperatūru ar Venēras blīvo oglekļa dioksīda atmosfēru, kura darbojas tāpat kā stikls siltumnīcā.
1967. gadā Venēras nozīme pilotējamajos lidojumos bija jau pilnībā izmainījusies. No lidojuma galamērķa tā bija pārvērtusies par starpstaciju lidojumiem uz Marsu. Zinātnieki ierosināja izmantot Venēras gravitāciju, lai mainītu kosmosa kuģa virzienu un ātrumu, neizmantojot papildus degvielu.
Daži zinātnes pārstāvji uzskatīja, ka Venēru varētu izmantot kā izmēģinājumu lauciņu dažādām jaunām tehnoloģijām. 1967. gadā LeRC inženieris Edvards Villis ierosināja uzbūvēt pilotējamu orbitālo staciju, kas būtu bāzēta uz Apollo dzinēju tehnoloģijām. Viņš uzskatīja, ka pilotējamie lidojumi garām Marsam un Venērai ir ar mazu zinātnisko ieguvi. Tādēļ viņš atbalstīja pilotējamas Venēras orbitālās stacijas izveidi.
Šāda paša kosmosa kuģa izveide Marsa apceļošanai pēc Villisa uzskatiem būtu mazāk efektīva. Marsa kosmiskajai stacijai būtu jābūt masīvākai, tādēļ Venēras versija inženierim likās daudz reālāka un iespējama, izmantojot Apollo tehnoloģijas.
Nelielas masas Venēras orbitālās stacijas izveide būtu atkarīga no pareizas orbītas izvēles. Ieiešana orbītā un lidošana prom no planētas visefektīvāk notiktu pa izteiktu elipsi. Šādas konfigurācijas gadījumā vajadzētu mazāk degvielas. Zemākais orbītas punkts atrastos 13 310 kilometru attālumā no Venēras, bet tālākais - 252 890 kilometru attālumā.
Venēras orbitālā stacija būtu bāzēta uz Apollo tehnoloģijām. Kopējais šādas orbitālās stacijas misijas ilgums kopš starta līdz atgriešanās brīdim būtu 565 dienas. No tām 40 dienas tiktu pavadītas orbītā ap Venēru, veicot divus pilnus apriņķojumus, kuru laikā apkalpe veiktu zinātniskos pētījumus, ieskaitot virsmas izpēti ar radara palīdzību.
Tomēr, kā rādīja laiks, par realitāti nekļuva nedz Marsa, nedz Venēras izpēte ar pilotējamajiem lidojumiem. Mūsdienās gan vienu, gan otru planētu joprojām pēta tikai robotizēto kosmosa kuģu flote. Jāsaka, ka mūsdienās daudz reālāks šķiet pilotējams lidojums uz Marsu, jo Venēra šādā aspektā nešķiet tik vilinoša.
Beyond Apollo
Komentāri
