ELKO Grupa
Kā nokļūt līdz observatorijai (Small)
ZINĀŠANAI:

Atskats uz NASA Saules izpētes misijām


Publicēts: 2.12.2015

Pirms 20 gadiem startēja NASA un Eiropas Kosmosa aģentūras (EKA) kopprojekts - Saules un heliosfēras observatorija jeb SOHO, kas kardināli izmainīja Saules izpēti un heliofizikas nozari, kas pēta Saules ietekmi uz apkārtējo vidi - planētām, starpplanētu telpu un Saules sistēmu kopumā.

Tomēr, kad 1995.gada 2.decembrī startēja SOHO, Saules izpēte sen vairs nebija zīdaiņa autiņos. Par šīs nozares pamatlicēju varam uzskatīt Tomasu Heriotu, kurš 1610.gadā pirmo reizi novēroja Saules plankumu teleskopā. Daudz straujāk Saules izpēte sāka attīstīties pirms aptuveni 130 gadiem, kad astronoms Pīters Zēmanis atklāja, ka magnētiskais lauks ietekmē spektrālās līnijas. Drīz pēc tam Zēmaņa atklājumu izmantoja astronoms Džordžs Elerijs Heils, lai parādītu, ka Saules plankumi ir saistīti ar spēcīgu magnētisko lauku.

Nākamo būtisko pavērsienu izraisīja kosmisko lidojumu ēras sākums, kad instrumentus burtiski varēja pietuvināt Saulei un pacelt virs Zemes atmosfēras.

"Kad jūs varat dabūt instrumentu virs atmosfēras, jūs sākat redzēt to, ko agrāk nevarējāt," teica heliofiziķis Keits Strongs no NASA Godārda Kosmisko lidojumu centra.

Heliofiziķis Džo Gurmans pastāstīja, ka novērojumu veikšana ārpus Zemes atmosfēras bija viens no pirmajiem NASA kā aģentūras zinātniskajiem mērķiem. Tā ir absolūta nepieciešamība, jo Zemes atmosfēra absorbē un atstaro lielu daļu Saules starojuma - daļu ultravioletās gaismas, rentgenstarus un gamma starus.

Pēc otrā pasaules kara arvien skaidrāk kļuva tas, ka Saules aktivitāte ietekmē radio frekvenču izplatību Zemes atmosfēras augšējos slāņos. Zinātnieki aktīvāk sāka pētīt šo jomu, izmantojot Vācijas raķetes, lai nogādātu instrumentus virs atmosfēras. Tad atklājās, ka Saules ultravioletais starojums būtiski atšķiras no gada uz gadu. Tomēr šīs misijas bija īslaicīgas, piedāvājot maksimums 5 līdz 10 minūtes lidojuma laika kosmosā. Tas bija pārāk maz. Vajadzēja nodrošināt ilgstošākus novērojumus. NASA paspārnē tapa astoņi kosmiskie aparāti - Orbitālās Saules observatorijas jeb OSO, kas startēja laika posmā no 1962.gada marta līdz 1975.gada jūnijam, nosedzot vienu Saules aktivitātes ciklu.

"Tas, ko mēs ieguvām šo misiju laikā, būtiski atšķīrās no tā, ko darījām līdz tam," paskaidroja Gurmans.

Beidzot zinātnieki spēja labāk saprast Saules atmosfēras augšējo slāņu uzbūvi, pētīt tās izmaiņas un daudz ko citu.

1960.gados sāka veidoties helioseismoloģijas nozare, kas analizēja svārstības uz Saules virsmas. EKA heliofiziķis Bernards Fleks uzskata, ka viens no ievērojamākajiem 20.gs. sasniegumiem Saules izpētē bija globālo svārstību jeb spiediena viļņu atklāšana uz Saules. Šīs svārstības ļauj ieskatīties Saules dzīlēs.

Zinātnieki vēlējās noskaidrot, vai šo svārstību izraisītie skaņas viļņi varētu būt enerģijas avots, kas uzkarsē Saules vainagu, kas ir daudz karstāks par Saules redzamo virsmu. OSO-8 veiktie mērījumi 1976.gadā atklāja, ka to enerģija tomēr ir nepietiekama.

OSO bija tikai sākums. Turpinājās Saules izpēte Skylab stacijā, kas startēja 1973.gadā. Tur bija uzstādīti vairāki teleskopi, kas palīdzēja analizēt vainaga ekstrēmo ultravioleto staru un rentgenstaru emisijas. Šīs misijas ieguvums bija arī izpratne, ka cilvēka vadīti teleskopi nav pārāk efektīvi šī darba veikšanai.

"Gandrīz vienmēr viņi nokavēja uzliesmojuma sākumu, kas ir brīdis, kad notiek interesanti fizikāli procesi," paskaidroja Gurmans.

Tomēr Skylab attēli iedvesmoja nākamās Saules fiziķu paaudzes, piemēram, Keitu Strongu, kurš 1980.gadā pievienojās Saules maksimuma misijai. Tajā tika izmantota automatizēta uzliesmojuma reģistrācija un koordinēta instrumentu pagriešana pret interesējošo reģionu.

Šīs agrīnās misijas bruģēja ceļu SOHO misijai, kas pēta Saules iekšējo uzbūvi, tās atmosfēras ārējos slāņus un Saules vēju. SOHO bija pirmais instruments, kas ļāva novērot Sauli nepārtrauktā režīmā, reģistrējot koronālās masas izvirdumus un tādejādi pirmo reizi sniedzot iespēju apjaust Saules ietekmi uz cilvēces radītajām tehnoloģijām.

Mūsdienās ir zināms, ka uzliesmojumi, izvirdumi un Saules lādētās daļiņas veido un ietekmē kosmiskos laikapstākļus, kuri ekstrēmākajos gadījumos var radīt dažāda smaguma darbības traucējumus un bojājumus cilvēka radītajās un izmantotajās sistēmās kosmosā un uz Zemes.

"Tas tiešā veidā ietekmē mūsu dzīvi," teica Strongs. "Piemēram, jūs nevarat okeāna dzīlēs precīzi izvilkt naftas vadus, ja korekti nestrādā GPS."

Modernā Saules izpētes kosmisko aparātu flote ir palīdzējusi atminēt daudzus Saules noslēpumus, tomēr tā ir radījusi virkni jaunu jautājumu.

2006.gadā  startēja STEREO, kas pēta enerģijas un matērijas plūsmu Zemes virzienā. STEREO misija sastāv no diviem kosmiskajiem aparātiem, kas pirmo reizi Saules izpētes vēsturē nodrošināja tās izpēti trijās dimensijās. 2010.gadā darbu uzsāka Saules dinamikas observatorija jeb SDO, kas novēro Saules atmosfēru un veic helioseismoloģiskos mērījumus, sūtot uz Zemi ļoti augstas izšķirtspējas attēlus.

Nākamā misija varētu startēt 2018.gadā. Solar Probe Plus būs pirmais mēģinājums pētīt Saules atmosfēras ārējos slāņus no ļoti tuva attāluma. Kosmiskais aparāts atradīsies nieka 6 miljonu kilometru attālumā no Saules virsmas. Tas ir daudz tuvāk nekā Merkurs.

NASA

Komentāri






Atļauts izmantot: <b><i><br>Manas domas:


SEKOJIET MUMS
NENOKAVĒ!