13 lietas, kas izglāba Apollo 13, Pirmā daļa: Laiks
Publicēts: 11.05.2010
Skābekļa balons 2 Apollo 13 servisa modulī uzsprāga 55 stundas un 55 minūtes pēc starta, kad kosmosa kuģis atradās 321 860 km attālumā no Zemes. Ja tam balonam bija lemts sprāgt un apkalpei bija lemts piedzīvot smagos izdzīvošanas pārbaudījumus, tad labāku laiku nebija iespējams atrast.
”Ne visi piekrīt pilnīgi visam, ko esmu atklājis, izmeklējot Apollo 13,” saka NASA inženieris Džerijs Vudfils, kurš ir detalizēti pētījis Apollo 13 misiju, ”tomēr šim piekrīt praktiski visi, sākot ar Džimu Lovelu. Laiks, kad notika eksplozija, ir principiāli būtisks. Ievērojami agrāk vai vēlāk un nekāda glābšanas operācija vairs nebūtu iespējama.”
Ja sprādziens būtu noticis agrāk (pieņemot, ka Apollo jau ir atstājis Zemes orbītu), attālums un laiks, kas būtu nepieciešams, lai atgrieztos uz Zemi būtu tik lieli, ka nepietiktu ne enerģijas, ne ūdens, ne skābekļa, lai apkalpe varētu izdzīvot. Ja tas būtu noticis vēlāk, iespējams, kad astronauti Džims Lovels un Freds Heiss jau atrastos uz Mēness, viņiem vairs nebūtu iespēja izmantot Mēness moduli par glābšanas laivu.
Sprādziens notika brīdī, kad Džeks Svaigerts nospieda slēdzi, lai ”samaisītu” O2 balonu. Teflona izolācija uz vadiem, kas pieslēgti pie otrā O2 balona, neapzināti bija bojāta, jo ražotājs nebija atjauninājis sildītāja dizainu priekš 65 voltu sprieguma un balona sildītājs pārkarsa vēl testos pirms lidojuma, tādejādi sabojājot izolāciju. Starp bojātiem vadiem radās īssavienojums un izolācija uzliesmoja. Uguns rezultātā spiediens strauji palielinājās pāri par nominālajiem 1 000 psi un vai nu pats balons, vai balona reduktors neizturēja.
O2 baloni tiek ”maisiti”, lai varētu iegūt akurātus lasījumus no mērierīcēm, jo kriogēnais skābeklis balonā mēdz sacietēt, un ”maisīšana” ļauj precīzāk nolasīt atlikušo skābekļa daudzumu balonā.
Taču šī nebija pirmā reize, kad apkalpe ”maisīja” balonus. Šī bija jau piektā reize misijas laikā. Vēl interesantāk, balonus bija paredzēts ”maisīt” reizi 24 stundās. Tad kāpēc tie tika ”maisīti” tik bieži?
Šī problēma nav tieši saistīta sprādzienu. Otrā balona skābekļa daudzuma sensors nestrādāja korekti. EECOM (Electrical Environmental and Consumables) lidojuma kontrolieris Hjūstonā atklāja, ka sensora rādījumi nav precīzi un tāpēc Misijas Vadība lika astronautiem izpildīt papildus ”maisīšanas”, lai mēģinātu noskaidrot, kāpēc sensors darbojas nepareizi.
Tātad, bija nepieciešamas piecas ”maisīšanas”, lai beidzot notiktu īssavienojums, uguns un sprādziens. Ja sensors būtu strādājis kā nākas, piektā reize būtu pienākusi, kad Lovels un Heiss atrastos uz Mēness un glābšanas scenārijs, vismaz tāds, kāds tas tika realizēts, nebūtu bijis iespējams.
”Sākumskolas aritmētika,” saka Vudfils. ”Piecas darbināšanas ik pa 24 stundām, 120 stundas. Mēness nolaižamais aparāts atdalās no komandas moduļa un dodas uz Mēnesi 103,5 stundas pēc starta no Zemes. 120 stundas pēc starta Lovels un Heiss tiek pamodināti no miega, jo patreiz viņi guļ pēc sava pirmā izgājiena pa Mēness virsmu. Steidzams zvans no Svaigerta vai Misijas Vadības, ka ar viņu mātes kuģi Mēness orbītā ir problēmas.”
Kas zin, kas būtu noticis ar apkalpi? Ķīmiskajām baterijām ir nepieciešami šķidrā skābekļa baloni, lai tās darbotos. Tas nozīmē, ka nav iepējams ģenerēt elektrību, ūdeni un skābekli. Mēness aparāts nav pieejams, tas jau atrodas uz Mēness. Iespējams, tas pat nevarētu vairs pievienoties atpakaļ. Un kas notiktu, ja sprādziens būtu noticis, kamēr komandas modulis atrastos Mēness otrā pusē? Svaigertam būtu problēmas vienam analizēt un diaganosticēt problēmu. Bez Mēness nolaižamā aparāta pilna ar degvielu, bez tā resursiem un dzinējiem (kas paliek uz Mēness [cydonia]), uzlādētām baterijām, ūdens un skābekļa, komandas modulis nevarētu atgriezties uz Zemes ar dzīviem astronau(-tu)(-tiem). Ne tikai Lovels un Heiss būtu pazuduši, arī Svaigertu sagaidītu tāds pats liktenis. Pat ja bojātā servisa moduļa dzinējs darbotos, bez ķīmiskajām baterijām kuģis ietu bojā. Situācija, kādā nonāca Apollo 13 apkalpe bija drausmīga, bet alternatīvie scenāriji diezgan droši būtu bijuši fatāli.
Vudfilds uzskata, ka bojātais skābekļa daudzuma sensors parūpējās, ka katastrofas brīdī Mēness nolaižamais aparāts, pilnībā uzpildīts, joprojām atradās pie komandas moduļa. Tā bija ļoti veiksmīga apstākļu sakritība. Ja tā nebūtu noticis, sprādziens būtu noticis pavisam citā laikā un apkalpe būtu gājusi bojā.
Universe Today
Komentāri
