13 lietas, kas izglāba Apollo 13, Ceturtā daļa: Mēness moduļa dzinējs
Publicēts: 14.05.2010
Pēc tam, kad misijas vadītājs Žene Kranzs un viņa komanda bija apjautusi patiesās briesmas, kas uzglūnēja Apollo 13 pēc skābekļa balona sprādziena servisa modulī, viņiem nācās pievērsties lielajam jautājumam. Kas ir labākais veids, kā atgriezt apkalpi atpakaļ uz Zemi? Vai atgriezt viņus atpakaļ cik vien ātri iespējams? Vai atgriezt viņus atpakaļ cik vien droši iespējams? Lēmums par labu pēdējam, iespējams, izglāba Apollo 13.
”Tūlīt pēc sprādziena, daži ieteica atgriezties ātrāk pielietojot jaudīgo servisa moduļa dzinēju (service propulsion system (SPS)). Šis dzinējs bija paredzēts, lai Apollo sabremzētos pie Mēness un ieietu Mēness orbītā un vēlāk izietu no Mēness orbītas un dotos atpakaļ uz Zemi,” teica NASA inženieris Džerijs Vudfils.
Pielietojot šo dzinēju varētu nekavējoties pārtraukt lidojumu, un apmetot loku vēl pirms sasniegts Mēness, atgriezties uz Zemes pēc pusotras dienas. Šis bija visātrākais variants, taču tas nozīmēja lietot lielo servisa moduļa dzinēju, kas atradās tuvu vietai, kur notika sprādziens. Neviens nezināja vai šis dzinējs ir bojāts.
Risks lietot lielo servisa moduļa dzinēju šajos apstākļos nebija zināms. Ja tas sabojātos vai uzsprāgtu, vai nedarbotos perfekti apkalpe varēja ietriekties Mēnesī.
Otra iespēja bija doties apkārt Mēnesim pa tā saukto brīvās-atgriešanās trajektoriju (free-return trajectory). Šis ceļš prasītu četras līdz piecas dienas. Bet vai apkalpei ir pietiekami daudz resursu, lai tik ilgi izdzīvotu?
Arī šis plāns paredzēja darbināt dzinēju, lai nogādātu kosmosa kuģi pareizā ceļā atpakaļ uz Zemi. Bet vai lietot lielo SPS dzinēju, kas bija paredzēts šādam manevram, taču varētu būt bojāts, vai arī lietot mēness nolaižamā moduļa dzinēju, kuru nekad nebija paredzēts lietot šādos apstākļos?
Savā grāmatā, "Failure is Not an Option", Kranzs teica, ka tā bija sajūta vēderā, kas lika viņam izvēlēties garāko ceļu – lidot apkārt Mēnesim un lietot mēness nolaižamā moduļa dzinēju, nevis lielo servisa moduļa dzinēju.
”Vēlāk Žene Kranzs teica, ka viņam esot bijusi ļauna nojauta par šī dzinēja lietošanu,” saka Vudfils. ”Jebkurā gadījumā, arī mēness nolaižamā moduļa dzinēja darbināšāna bija saistīta ar risku. Sistēmu nebija paredzēts darbināt vairāk kā vienu reizi visas misijas laikā. Tā bija paredzēta, lai nolaistos no Mēness orbītas uz Mēness virsmu. Tagad bija jāizpilda vismaz divi manevri, lai izpildītu Apollo 13 kursa korekciju un ieietu brīvās-atgriešanās trajektorijā un pēcāk, lai paātrinātos trajektorijā mājup.”
Pirmā mēness moduļa dzinēja darbināšana noritēja kā plānots un cerēts un apkalpe apmeta loku ap Mēness tālo pusi (daži pieraksti liecina, ka trajektorija bija vistālākā no Mēness, tādejādi Apollo 13 apkalpe ir pabijusi vistālāk no Zemes). Tas nu bija paveikts un Misijas Vadība izsvēra otrā manevra nepieciešamību.
Bez otrā manevra kuģa trajektorija, visticamākais, sekmīgi nogādātu apkalpi atpakaļ uz Zemi apmēram 153 stundas pēc starta. Tas atstāja rezervē mazāk nekā vienu stundu resursu, pārāk maz, lai varētu justies komfortabli.
Pēc ilgām diskusijām un aprēķiniem, Misijas Vadība izšķīrās, ka mēness moduļa dzinējs izturēs vēl vienu darbošanos. Nolaišamā mēness moduļa dzinējs tika sekmīgi darbināts vēl vienu reizi un Apollo 13 ātrums palielinājās par 262 metriem sekundē, samazinot misijas laiku līdz 143 stundām, kas jau solīja labākas izdzīvošanas iespējas.
Bet ja nu tiktu darbināts lielais servisa moduļa dzinējs? Pavisam droši mēs to nekad neuzzināsim, taču Vudfils saka, ka pēdējā fotogrāfijā, kura redzams servisa modulis tūlīt pēc tam kad tas atdalīts no komandas moduļa, varam nojaust, ka lielā dzinēja sprausla ir nedaudz deformēta. Viņš uzskata, ka panelis, kas atradās virs sprāgušā skābekļa balona, trāpīja četrām tālo sakaru antenām. Ticams, ka šī trieciena atlūzas ar rikošetu trāpīja dzinēja SPS sprauslai. Caurums dzinēja sprauslā būtu katastrofa.
”Pamatīgais ”bazukas” sprādziens varēja radīt plaisas siltuma apvalkā un sabojāt kritiskas dzinēja daļas,” saka Vudfils. ”Dzinēja sistēmas bija izvietotas skursteņveidīgā tunelī servisa moduļa centrā. Ja sprausla bija deformēta, noteikti, pastāvēja potenciāls risks ka dzinēja darbināšanai būtu fatālas sekas. Līdzīgi, kā Challenger gadījumā katastrofu izraisīja bojāts cietās degvielas paātrinātājs.”
Vudfils teica, ka lielā SPS dzinēja darbināšana ticami būtu ieslēgusi brīdinājuma signālus un trauksmi par paaugstinātu temperatūru sadegšanas kamerā. ”Un tā darbināšana iespējams pārvērstu Apollo 13 ugunīgā meteorā, kas nekad nesasniegtu Zemi,” viņš teica. ”Lai arī veiksmes gadījumā apkalpe būtu atgriezusies uz Zemes un nolaidusies Indijas okeānā pāris dienas agrāk, risks bija pārāk liels.”
Universe Today
Komentāri
