Grāmata brīžiem, kad rokas nolaižas
Publicēts: 11.09.2014
Nav šaubu, ka lielākā vai mazākā mērā mēs ikviens esam nonākuši līdz tādiem dzīves brīžiem, kad nolaižas rokas un šķiet, ka nav spēka, lai turpinātu cīnīties. Kāpēc tieši es, kāpēc tas notiek ar mani? Šādi un līdzīgi jautājumi un sajūta, ka notiekošais ir viena vienīga netaisnība, ir vistuvākie sabiedrotie šādos periodos. Tā vietā, lai padotos un atmestu ar roku saviem sapņiem, ir vērts lūkoties uz cilvēkiem, kurus nav apstādinājuši vissmagākie pārbaudījumi. Viens no viņiem ir Stīvens Hokings, kura autobiogrāfiju “Īsi par manu vēsturi” ir izdevis “Jāņa Rozes apgāds”.
Īsā un bagātīgi ilustrētā veidā mēs varam ielūkoties Stīvena Hokinga dzīves un darba gaitās, sākot no pašiem pirmsākumiem. Tomēr tas nav tikai sausu faktu izklāsts. Aiz lakoniskajiem un vienkāršajiem teikumiem var nojaust dižā fiziķa nesalaužamo garu un humora dzirksti.
“Es piedzimu 1942.gada 8.janvārī, tieši trīssimt gadu pēc Galileja nāves. Pēc manām aplēsēm, šajā dienā gan ir dzimuši vēl apmēram divsimt tūkstoši citu bērnu.”
Nereti mēs bērnībā (jaunībā) uzstādam augstus mērķus un pēc tam mēdzam dažādu iemeslu dēļ tos pazemināt. Stīvens Hokings netiešā veidā iedrošina nepaļauties uz kāda konkrēta mirkļa vai perioda sajūtām, neskatīties uz apkārtējo viedokli, jo tie nav noteicošie faktori tavas dzīves veidošanā.
“Kad man bija divpadsmit gadu, pāris manu draugu savā starpā saderēja uz konfekšu turzu, ka no manis dzīvē nekas nesanāks.”
Lai arī no malas šķiet, ka dižiem cilvēkiem ir vieglāk pārciest smagus dzīves sitienus, Stīvens Hokings noņem šo ģēnija plīvuru un atklāj, ka cilvēcīgās sajūtas un vajadzības nav nekas svešs un tāls vienam no izcilākajiem mūsdienu fiziķiem.
“Pēkšņi es aptvēru, ka būtu daudz vērtīgu lietu, kuras es varētu paveikt.. Vislielākās pārmaiņas ieviesa mana saderināšanās ar Džeinu Vaildu.. Tas man deva iemeslu dzīvot.”
Tā kā darbs ir daļa no mūsu visu dzīvēm, tad nav šaubu, ka autobiogrāfijā arī tam tiek atvēlēta kāda vieta. Līdz ar to “Īsi par manu vēsturi” ir ļoti kondensēts ieskats arī Stīvena Hokinga teoriju cēloņsakarībā. Jābrīdina gan, ka vietām Visuma uzbūves un izcelsmes teoriju aprakstu labākai izpratnei varētu nākties meklēt “palīdzību no zāles”, bet, ja atklāti, šīs grāmatas esence nav apskatīt kādas konkrētas teorijas, lai gan, iespējams, dažu objektu īpašības varētu kļūt saprotamākas, ja izlasīsiet šo grāmatu.
Piemēram, skaidrojums par melnajiem caurumiem un starojumu no tiem ir ģeniāli vienkāršs:
“Informācija zudumā neiet, taču tā netiek atgriezta noderīgā veidā. Tas būtu tāpat kā sadedzināt enciklopēdiju: informācija, kas atrodas enciklopēdijā, tehniski zudumā neiet, ja tiek saglabāti visi dūmi un pelni, taču to ir ļoti grūti izlasīt.”
Mēdz teikt, ka no cilvēkiem, kuriem tiek daudz dots, tiek daudz arī prasīts. Lai arī uzmanības lokā parasti nonāk vairāk vai mazāk slavenas personības, ir daudz “parasto” cilvēku, kuri dzīves laikā tiek sadragāti un nospiesti uz ceļiem. Tie, kas spēj piecelties un cīnīties, lai īstenotu savus sapņus, ir spēcīgs iedvesmas avots apkārtējiem.
Pat ja neesi biogrāfiju cienītājs un Visuma izcelšanās un uzbūves teorijas tev šķiet pārāk sarežģītas un liekas, tad šīs grāmatas 13.nodaļa var noderēt brīžos, kad šķiet, “ka dzīve ir galā”. Lakonisks un vienkāršs, tomēr dzīvotgribas un enerģijas pārpilns apliecinājums un pamudinājums ne tikai invalīdiem.
“Es uzskatu, ka invalīdiem [cilvēkiem] vajadzētu pievērsties darbībām, kuru veikšanai invaliditāte [vai citi iemesli] nav šķērslis, un nenožēlot tās, kuras nav iespējams īstenot.”
Daži citāti iedvesmai doties uz grāmatnīcu un iegādāties grāmatu savai kolekcijai vai kā dāvanu jaunam censonim, kas izvēlējies eksakto zinātņu ceļu.
“Kāds reiz teica, ka zinātnieki un prostitūtas saņem naudu, nodarbojoties ar to, kas viņiem patīk.”
“Turpmākajos piecos gados Rodžers Penrouzs, Roberts Džeroks un es izstrādājām teoriju par cēlonisko struktūru vispārīgajā relativitātē. Tā bija brīnišķīga sajūta, kad visa nozare praktiski piederēja mums trijiem. Nevarēja ne salīdzināt ar daļiņu fiziku, kur cilvēki vai līda no ādas ārā, lai saistītu savu vārdu ar kādu jaunāko ideju. Viņi to dara joprojām.”
“Manuprāt, ir svarīgi cilvēkiem iegūt pamatzināšanas par zinātni, lai viņi varētu pieņemt gudrus lēmumus zinātniski un tehnoloģiski aizvien sarežģītākajā pasaulē.”
Vēlreiz paldies "Jāņa Rozes apgādam" par grāmatas "Īsi par manu vēsturi" atvēlēšanu un ceram sagaidīt vēl kādu saistošu lasāmvielu šajā lauciņā.
Komentāri
jānis tieši 11.09.2014 domāja šādi:
nu nezinu vai šī grāmata manas ''rokas pacels''
Redaktors tieši 11.09.2014 domāja šādi:
Ja būsi godīgs pret sevi un citiem un neizmantosi cēlus saukļus savtīga labuma radīšanai, iespējams arī "pacels".
Citu piemērs var iedvesmot tos, kas grib kaut ko darīt, nevis tos, kas gaida, kad visu pasniegs uz palpates, vai ka kaut kas nokritīs no gaisa.