1+1=1 jeb Soyuz 4 un 5
Publicēts: 18.01.2009
1969. gada 16. janvārī PSRS kosmosa kuģi Soyuz 4 un Soyuz 5 pirmo reizi veica divu pilotējamu kosmosa kuģu saslēgšanās manevru un apkalpes apmaiņu starp tiem, atrodoties orbītā ap Zemi.
Nevar noliegt, ka šis manevrs bija pagrieziena punkts pilotējamo lidojumu attīstībā. Saslēgšanās un apkalpes pāriešana no viena kuģa uz otru arī mūsdienās ir viens no sekmīgas tuvējā kosmosa apgūšanas priekšnoteikumiem.
Soyuz 4 startēja 1969. gada 14. janvārī. Ar to lidoja Vladimirs Šatalovs. Soyuz 5 startēja jau dienu vēlāk un uz tā atradās trīs kosmonauti - Boriss Voļnovs, Aleksejs Jeļisejevs un Jevģēņijs Hrunovs. Projekta ietvaros Soyuz 5 bija pasīvais kosmosa kuģis, bet Soyuz 4 - aktīvais kuģis, kura uzdevums bija pielidot klāt Soyuz 5.
Abi kosmosa kuģi saslēdzās virs PSRS teritorijas. Saslēgšanās nenotika ar hermētiski noslēgtiem moduļiem, tādēļ divi kosmonauti no Soyuz 5 apkalpes izgāja atklātā kosmosā, lai nokļūtu uz Soyuz 4. Soyuz 4 un 5 atvienojās pēc 3 stundām un 35 minūtēm.
Jau 17. janvārī Soyuz uzsāka bremzēšanas manevrus un nolaidās netālu no Karagandas Kazahstānā. Soyuz 5 nolaišanās bija vētraināka. Pēc bremzēšanas manevra, instrumentu modulis neatdalījās no nolaišanās moduļa. Visticamāk nolaišanās būtu beigusies ar katastrofu, jo smaguma centra nobīdes dēļ karstuma aizsargvairogs nebūtu pildījis savas funkcijas.
Krievu žurnālists 1998. gada 10. aprīļa laikrakstā "Komsomolskaya Pravda" rakstīja: "Lidojuma kontroles centrā viens no virsniekiem noņēma cepuri, iemeta tajā trīs rubļus un padeva tālāk. Pamazām tā pildījās ar naudu. Tieši tā bija noticis pirms diviem gadiem, dienā, kad nomira Vladimirs Komarovs. Citi, saprotot, ka ir pilnīgi bezspēcīgi, saķēra galvu."
Voļnovs turpināja veikt lidojuma žurnāla ierakstus. "Ir grūti aprakstīt manas izjūtas. Man nebija bail, bet es izjutu neaprakstāmu vēlmi dzīvot, lai arī nebija ne mazāko cerību." Sakari ar kontroles centru pazuda.
Ieejot atmosfērā, karstuma ietekmē sprāga instrumentu modulī esošās degvielas tvertnes. Sprādziena rezultātā abi moduļi atdalījās viens no otra. Lūkas gumijas detaļas sakusa. Modulis piepildījās ar dūmiem un karstumu. Voļnovam nebija skafandra. Karstums kļuva arvien neizturamāks. Kosmonauts izrāva pēdējās lapas no lidojuma žurnāla un paslēpa azotē. "Es cerēju, ka tās kaut kā paglābsies no pilnīgas sadegšanas," viņš atcerējās. Notika brīnums un nolaišanās modulis sagriezās pareizi.
Lai buķete būtu pilnīgāka, izpletnis neatvērās korekti, kā arī nenostrādāja mīkstās nolaišanās raķetes, tādēļ nosēšanās bija krietni vien smagāka. Vienīgais kosmonauts, kas atradās uz Soyuz 5, Boriss Voļnovs, tika smagi triekts pret nolaišanās moduļa sienām. Soyuz 5 nolaidās tālu no paredzētās vietas - Urālu kalnos netālu no Orenburgas.
"Pēc nolaišanās iestājās pilnīgs klusums un es dzirdēju kā pārkarsusī kapsula čūkst," stāstīja Voļnovs. Kapsula bija iekritusi sniegā. Karstumu nomainīja stindzinošs aukstums. Ārā bija -38oC.
Meklētāju grupa nezināja vai kosmonauts ir dzīvs. Radars uzrādīja, ka modulis atrodās tālu no paredzētās nolaišanās vietas. Helikopteri to sasniedza pēc vairākām stundām. Kapsulas lūka bija atvērta un kosmonautu nekur nemanīja.
Voļnovs bija sapratis, ka karstuma nāves briesmas nomainījusi iespēja nosalt. Viņš izrāpās no moduļa un devās uz tālumā redzamo dūmu strūkliņu, kas cēlās pret debesīm. Pēc dažiem kilometriem viņš sasniedza kādu māju, kur tika laipni uzņemts, līdz meklētāju grupa viņu atrada.
Līdz pat 1997. gadam šis notikums tika glabāts pilnīgā slepenībā.
40 gadus pēc šī notikuma, Soyuz joprojām ir Krievijas kosmosa apgūšanas programmas "darba zirgs". Šis kosmosa kuģis veic veiksmīgus saslēgšanās manevrus ar starptautisko kosmisko staciju un nogādā turp apkalpi.
James Oberg
