Aukstā kodolsitēze

[Lāsēns]

Kurš ir erudīts šajā jautājumā? Vai ir iespējama aukstā kodolsintēze?

[nelabojams]

Kā cilvēx, kas savulaik augstskolas solā specializējās lielo enerģiju ķīmijā (un, līdz ar to, ir mācījies arī kodolfizikas pamatus), pieņemu, ka esmu daudzmaz erudīts. Kaut gan, droši vien, mazliet atpalicis no dzīves kopš tā laika.
Vispirms mums jāvienojas, ko sauksim par auksto sintēzi - te ir 2 varianti.
Pirmais ir vieglo kodolu saplūšana, kuras rezultātā no ūdeņraža kodoliem (protoniem) rodas hēlijs un milzīgs lērums enerģijas. 4 parastā ūdeņraža kodoli dod apmēram 26 MeV, izveidojoties hēlija kodolam. Vieglāk realizējams process ir hēlija sintēze no smagā ūdeņraža (deitērija); process ir gan mazāk enerģētisks. Neatceros, cik tur bija to MeV, šķiet, ka 14 - bet arī tas ir ļoti daudz.
Otrais ir supersmago kodolu sintēze, kas, vismaz pagaidām, nav interesanta no enerģijas ieguves (un, līdz ar to, no praktiskā) viedokļa, tā ka paliksim pie pirmās.
Aukstā kodolsintēze ir iespējama. Vēl vairāk, tā ir pat realizēta, pareizāk sakot, pārbaudīts, ka to var izdarīt un zinātnieki ir pārliecinājušies, ka tā notiek.
Visvairāk runā par Fleišmana un Ponsa skandalozo eksperimentu 1989.gadā, kas tiek ļoti nopietni apstrīdēts. Man pazīstami fiziķi, kas ir studējuši oriģinālās publikācijas, saka, ka eksperiments nav bijis "tīrs" un tā rezultāti vairāk kā apšaubāmi. Man nav iemesla apšaubīt viņu sacīto. Turklāt - atkārtotos eksperimentos līdzīgus rezultātus iegūt tā arī nav izdevies. TOMĒR - ir virkne liecību, ka elektrolīzes procesā ar smago ūdeņradi uz pallādija elektroda kaut kas neparasts notiek. Vai tā ir aukstā sintēze - apgalvot neņemos; to pagaidām neviens neņemas. Zinu arī, ka pastāv labi pamatota teorija, kuru ap 1990.gadu izstrādāja krievi un kas apliecina - noteiktos apstākļos pallādija kristālrežģī iekļautie ūdeņraža kodoli var nonāk pietiekami tuvu viens otram un var saplūst. Teorijas nostādnes 1991.gadā bija publicētas žurnālā "Himija i Žizņ". Jāteic, ka šis žurnāls ļoti rūpīgi pārbaudīja, ko publicē, un šarlatānu sacerējumiem tikt cauri redakcijas barjerai bija praktiski neiespējami. Dažkārt gan tas publicēja šo to "tādu", bet attiecīgā rubrikā un ar izsmeļošu redakcijas komentāru komplektā. Minētā publikācija nebija vis šādā rubrikā, bet gan sadaļā "Modernās zinātnes teorijas un metodes".
Cita starpā, esot visai aktīvam sazvērestības teoriju nīdējam (par ko, te, forumā, ne viens vien ir pārliecinājies ), es šai gadījumā nespēju līdz galam nokratīt no sevis šaubas, vai tikai attiecīgais pētījumu virziens nav apklusināts no ietekmīgu, ieinteresētu spēku puses. Jo pozitīvs rezultāts nozīmētu pilnīgu līdzšinējā energonesēju tirgus sabrukumu. Ir daži fakti, kas netieši norāda uz šādas lietas iespējamību.
Reāli ir pierādīts aukstās kodolsintēzes fakts pavisam citā procesā. 1956.gadā Luiss Alvaress Berklijas universitātē, pētot elementārdaļiņu trekus t.s. ūdeņraža pūslīšu kamerā, atklāja, ka mionu (mī mezonu) pēdas dažos gadījumos ir dīvaini lauzītas un ar pārtraukumiem. Dažkārt vienu lūzumu, dažkārt pat diviem - trim. Izrādījās, ka mions spēj ieņemt ūdeņraža atomā elektrona vietu, tikai riņķo kodolam ievērojami tuvāk, jo tā masa ir aptuveni 200 reizes lielāka, nekā elektronam. Šāds "mezoatoms" spēj ļoti tuvu pietuvoties otram kodolam (jo protona pozitīvais lādiņš ir kompensēts ar miona negatīvo), var sākt riņķot ap abiem no tiem, viens no protoniem "izlien" cauri potenciālu barjerai, pārvēršas neitronā, un abi kodoli saplūst. Parastā ūdeņraža gadījumā rodas deitērijs, bet ja ņem smago ūdeņradi, kas tas pats deitērijs vien ir, tad galarezultātā dabūjam hēliju ar jau minēto ļoti lielo enerģētisko iznākumu blakusproduktā. Diemžēl, rēķinot t.s. reakcijas šķērsgriezumus vai varbūtības, ar kādām reakcijas var notikt, izrādījās, ka mionu iegūšanai ir jāpatērē daudz, daudz vairāk enerģijas, nekā varam to atdabūt sekojošajā sintēzes procesā. Taču aukstā sintēze kā tāda ir pierādīts fakts.