Ak tu kungs, nu cik pasaules gala "termiņi" jau ir bijuši? Kaut kā palicis prātā, ka jau deviņdesmitajos Ventspilij pēc viena muļķa (ezotēriķa) pareģojumiem vajadzēja būt zem ūdens. Un atcerieties divtūkstošo gaidīšanu, vēl palasiet Eiropas vēsturi - katra, katra paaudze būšot tā pēdējā, jo "kā jums saku, tas gals ir tuvu"!
Gaidīt pasaules galu ir perversi. Vienkārši - nekas nav mūžīgs, viss dzimst, attīstās, mirst, arī civilizācijas, planētas un viss. Mēs taču visu laiku dzīvojam nepārtrauktā 'pasaules galā", un nepārtrauktā "pasaules dzimšanā". Un mūsu, uz dabas resursu iznīcināšanas balstītā civilizācija protams, agri vai vēlu sabruks. Arī pieminētie kodolkatastrofu draudi ir pilnīgi reāli. Jādomā ka "pasaules gals" iespējams ik katru mīļu brītiņu, jādzīvo katra diena, nevis jāmeklē kaut kādi tur datumi kafijas biezumos. Apziņa nosaka mūsu dzīvi, ja apziņu piepildām ar "pasaules gala"gaidām - tad kāda jēga teiksim, rūpēties par vides izglābšanu? Jādzīvo.