ideja: paš būvējošs, nojaucošs, stabilizējošs 3-6km tornis

[Epis]

Pameklēju intrernetā tos ARCJet dzinējus un ir visādi experimenti un pat produkti uztaisīti tikai tie ir mazizmera formātos kā šietie http://www.micro-space.org/elepro.html

Izklausās pēc kkā līdzīga Arcjet.
http://en.wikipedia.org/wiki/Arcjet_rocket

pēc šitā linka sanāk ka ar to elektrisko arkas izlādi ir izdevies sasniegt gāzu izejas ātrumus 16km/s kas ir apmēram 1600s ISP salīdzinot ar pašreizējāmraķetēm 350s ir 4.5x lielāks isp un tas nozīmē ka vaig 4.5x mazāk degvielas,
istanībā šito dzinēja ideju varētu saukt par VCCW & ARCjet combo dzinēju un vispār ja VCCW dzinējam piemestu pārīti supervadītāj magnētus tad tas kosmosā varētu darboties kā VASIMR dzinējs, un tad šī ideja par SSTO varētu realizēties un varētu būt SSTO ne tikai uz LEO bet arī uz Marsu
un padomājot par tiem esošajiem ARCjet experimentu razultātiem (16km/s) tad VCCW dzinēja gadijumā sākotnējā gāzu tempertūra, jau būtu >3000C (tajos arcjet eksperimentos izmanto H2 gāzi ar tempertūru 0C), un ja sāk ar gāzi kas ir jau >3000C karsta, un svī nes ķīmisko reakciju energiju un tās gāzes ātrums varētu būt no 2-3km/s atkarībā tur no dažādiem faktoriem, tad sanāk ka ja ar elektrību pieliek klāt vēl papild 16km/s tad sanāk 18-19km/s galējais gāzes ātrums un tas būtu 19/3.5= 5.4x labāk
un kāds reāls piemērs varētu būt piemēram vecie aprēķini kur bīj 20t rakete kas gāja ar paātrinājumu 50m/s un nepieciešamā energija lai to veiktu bīj 10Mw un tad sanāk ka raketes pašmasa (N) = 200K N un tad priekš +5G vaig 200*5 = 1M N Trust jaudu, nu un ja ķīmiskās VCCW raketes jauda/ VCCW & AECJet = 1/5.4
tad vaidzētu raketi ar 184KN un atikušos 814KN vaidzētu pievest ar elektrību tad vaidzētu 8.14Mw elektriskās jaudas, nu īstanībā pateicoties ķīmiskajai raketei mums vaidzētu par 18.5% mazāk elektrības nekā ja to lietu darītu bez kīmiskās energijas palīdzības, galvenais ir tas ka šādā kombinācijā ja kas var piekombinēt to parasto ķīmisko dzinēju tādā jaudā lai pēc kombinētā (VCCW & ARCjet) cikla rakete nesāktu krist lejā un spētu turpināt lidot līdz LEO.
proti darbības cikls būtu tāds ka bezpilotu helekopteris vai arī kāds H2 balons nostieptu 2 augstsprieguma vadus augstums domāju ka varētu būt līdz kādiem 5+km vadi varetu būt no karbona auduma (vieglās par bleķi un arī vada elektrību) un tad šos 5+ km rakete nestos ar +5G paātrinājumu kārtīgi ieskrietos un tad kad vads beigtos turpinātu ceļu parasti bez elektriskās papild jaudas, kamēr neizietu kosmosā, vai retinātākā atmosfērā kur piemēram atvērtu kādus saules paneļus, vai cita tipa energij uztverošos elementus kas ražotu elektrību, varbūt arī tas varētu būt atom reaktors, vārdsakot tas nav svarīgi no kurienes dabūtu energiju, bet ja tā būtu tad vrētu turpināt ceļu ar lielo 1800-1900s ISP bet kādu 5X mazāku elektrisko (kādi 1.6MW jaudu jo rāli tos 8+ Mw dabūt vairs kosmosā nevarēs, bet ar kādiem lāzer, vai saules koncentrātoriem no zemes vai pat kosmosa, varētu sakoncentrēt un pievadīt tāda līmeņa elektrisko jaudu
piemēram ja 1.6MW energijas pievada uz augstas efektivitātes (35+%) augstas temperturas saules bačām kuras izmanto tajās saules koncentrātor sistēmas tur koncentrē 300X saules gaismu uz šādiem paneļiem un šai gadijumā koncentrēšanās lielums būs krietni mazāks jo piemēram ja falcon 1 rakete kuras izmērus es te ņēmu varētu attīt 50m2 saules paneļus (2x 20m(augstums) x1.25m(platums) ar sādiem paneļiem tad lai dabūtu jaudu 1.6Mw vaidzētu iegūt 32KW/m2 un ja tā effektivitāte būtu ap 35% (laboratorijās laikam ir arī 40% protatipi) tad vaidzētu koncentrēt 91KW saules energijas uz m2 paneli un tākā uz zemes ekvadorā saules radiācijas spēks ir 1kw/m2 tad tā koncentrācijas pakāpe būtu 91X un šobrīd izmanto paneļus ar 300X tākā tā ir 1/3 no max jaudas, protams tiem paneļiem ir dzesešanas radiātori, bet tākā kosmosā tādu nav laigan šeit dzesēšanai varētu izmantot retināto atmosfēru un ja paneļus atvērtu jau kādos 20km virs zemes tad atmosfēra varētu dzesēt tos tīri labi un varbūt pat varētu lielāku jaudu laist, bet nu tas ir tā zinātniskās fantastikas stillā
laigan šāda stila raketei nenāktu par siliktu nelieli spārniņi jau no pašas palaišanas brīža, kas varētu kalpot gan kosmosā, gan arī fāzē kad rakete tiek barota no saules bācu energijas, par dzesēšanas radiātoriem, + varētu dot nelielu airodinamisko pacēlumu pārējot no vertikāla lidojuma uz horizontālu pēc tiem 5+ Km kad iedzenās ar elektrību un tad ieņemot neliela lenķā horizintālu lidojumu ap tiem 10-15km augstummiem varētu turpināt lēnām celties augšā ar to sules energiju jo tur tās jaudas nebūs tik daudz kā startā, un ar airodinamikas palīdzīgu tad varētu pietikt ar mazāku elektrisko jaudu. vārdsakot tur var dažādi kombinēties, nav arī izslēgts variants ka raketes vietā būtu plakana ar saules bažām nokrauta lidmašina, kas paceltos horizontāli bet tai nebūtu riteņi, proti to ievilktu, un ievelkot protams elektrību padotu dzinējiem un te tā dzinēju nepieciešmā MAX jauda protams ir 10x mazāka pie horizontālā paceluma.
tātad variantu būtu kā ko darīt ļoti daudz, ja tāds VCCW & ARCjet dzinējs reāli strādātu ar tiem 1500-2000s ISP

[asgard]

Hmm...
nez kapēc man sanāk ka Merlin1 dzinējam izmešu strūklas jauda būtu 5,490 GW pie izmešu ātruma 18 km/s un vilkmes 610 kN, Pie 1 MN būs jau 9 GW. Visa Baltijas energosistēma nosēstos kad piedarbinātu.

Rēķināju pēc šitādas formulas

Code: Select all

Fp = (F * Ve ) / 2

ko atradu te
http://projectrho.com/rocket/rocket3n.html#fp
F = vilkme N
Ve = izmešu ātrums m/s
Fp izmešu strūklas jauda

[Epis]

nevarēju nekādi saprast ko tev tie cipari tik lieli sanāca, bet meklējot google par starpībām starp parastām lidmašinu propeler, turbīnu energijas effektivitāti un jaudas aprekiniem nu tad sanāk tā baigi dīvaini.
es tajā savā aprēķinā paņēmu to torņa aprēķinu un tur man softā Jadas formula ir ļoti vienkārša F=m*a no tā sanāk F= 200000 * 50m/s = 10Mw/s vai 10Mjoule energija, bet pētot tās reaktīvo dzinēju formulas tur parādījās dīvaini grafiki par to effektivitāti kura ir atkarīga no lidmašinas kustības ātruma un izplūdes gāzu ātruma, un jo lielāka starpība jo zemāka effektivitāte, un tur bīj tādi dīvaini salīdzinājumi ka pie mach 0.8 -0.7 lidmašinām ar turbinām tā effektivitāte bīj kautkur virs 33% bet raketēm piemēram ar 350s isp sanāk efektivitāte tikai kādi 10% un pie mach 0.5 tā būs vēl zemāka tikai 5.7% pēc tās

un reku tas divainai grafiks


un šitā formula jau sāka parādīt to tendenci ka ka jo lielāka starpība starp lidaparāta ātrumu un izejošo gāzu ātrumu jo zemāka tā effektivitāte, un tas nozīmē laika to ka tā effektivitāte tuvojās kosmosa aprēkinam (tai tavai formulai)
njā šitā sanāk ir baigā problēma ar to energijas daudzumu.

Tātad zinot pareizās formulas vienīgais risinājums ir lidmašinas tipa SSTO kas paceļās horizontāli un dzinēja jauda būtu apmēram 20% no lidmašinas massas, līdz ar to jaunais aprēkins jaudām būtu tāds;
rakeš lidmašinas masa 20Tonas, motora jauda 40KN un ar 16000m/s elektriskais + 3000m/s ķimiskais gāzu ātrumu nepieciešamā elektriskā jauda 16000m/s gāzu ātrumam būtu 40000*16000/2= 320Mw elektriskā un ķimiskā būs 60Mw nu jāsaka tā ka tādu elektrisko jaudu reāli nodrošināt varētu piemēram nakts studnās kādas 0.5GW spēkstacija kur naktīv viņa strādātu piemēram uz 20% jaudas un tad tie 320Mw būtu 64% spēkstacijas jauda.
bet tad ir jādomā kā to elektrību nodot lidaparātam, un viens variants būtu iedzīt pašā saķumā lidmašinu ar kādu virszemes mašinu, tādu kā galdu uz riteņiem līdz kādiem 200km/h un kad tā būs pacelusies gaisā tad tur vaidzētu elektriskos vadus pa malām un pašai lidmašinai spārnu galos uz āru izliektus pārdesmit metru garus vadus (kā trolejbusu elektriskās štangas) lai lidmašina varētu ņemt elektrību no turienes un tad varētu ceļu turpināt, vienīgais jautājums cik ilgi ?
un šeit nāk palīgā Skyramp Tech web lapas koncepti par Mountain Top launch jeb pārnesot to šajam konceptam vidzētu atrast kalnu ar kādu 10-15grādu slīpumu velams 3-4km augstu un tad ja novilktu elektriskos vadus teiksim kādu 40-50m augstumā virs zemes lidmašina varētu šādi ejot pa vadiem uzņemt to augstumu, bet te arī ejot pa vadiem man liekās ka vaidzēs lielāku paātrinājumu un jaudu nekā 20% no masas jeb <0.2G noņemot nost tur airodinamisko pretestību tas g varetu laikam nokristies uz 0.15G un tad variants varētu būt ja to dzinēju elektrisko jaudu palielinātu līdz 1GW tad būtu 125KN trust un tas dotu 0.62G paātrinājumu un reāli būtu kādi 0.5-0.55G pie šāda paātrinājuma to elektrisko trasi vaidzētu kādus 5-10km garu lai sasniegtu
un piemēram ja lidmašina kāptu ar 15grād lenki par 5km garu trošu vadu tad sasniegtu 1294m augstumu pēc tiem 5km vadu ceļa ar paātirnājumu 0.5G lidmašina sasniegtu 223m/s (ja sāk ar 0m/s) un ja sāktu ar tiem 200km/h tad galā būtu bišķi lielāks ātrums 230m/s tas ir ap 828km/h

un tad šeit parādās jauna problēma proti kā novadīt tos 320GW elektrības lidmašinai pēc tā ieskrējiena, un ja tas ir ar gaismu vai lazeru tad ja izmanto saules paneļus kur var 300x (300kw/m2) koncentrēt saules gaismu tad lidmašinai vaidzētu 36% efektīvus 2961m2 paneļu laukumu lai dabūtu tos laukuma izmēri ja lidmašina būtu perfekts aplis tad tās diametrs būtu 61.4metri un tad noklājot vienu pusi ar paneļiem dabūtu to jaudu , iespējams ka ir lielākas jaudas saules, lazer uztvērēj paneļi.

vispār izmēri lidmašinai ir saprātīgās robežās pēc esošām tehnologiskajām iespējām, bet kā parasti problēma būs infrastruktūrā, jo tad būs jābūvē tos 320 GW saules spoguļus uz zemes vai kosmosā tā ir jau cita tēma, un tākā būvēt uz zemes ir lētāk tad tas būs jābūvē kautkur pie ekvadora, kur saules energija ir pietiekoši liela, un protams ka šādu saules spoguļu masīvu tad varētu arī izmantot elektrības generācijai, nevis tikai raketes palaišanai, un tas tās infrastruktūras izmaksas krietni samazinātu.

vispār no energijas viedokļa laižot šādu augstu izplūdes gāzu ātruma dzinēju no zemes sanāk tomēr baigi baigi neefektīvi, proti lai paceltu to raketei 20t ar 50m/s pēc tās parastās F=m*a formulas vaig tos 10Mw bet ar to 18km/s raketi 9GW tā energijas pateriņa starpība ir fantastiski liela 900X un ja parēķina elektrības tarifa cenas, tad man liekās ka tās izmaksas elektrībā, saules spoguļos vien pārsniegs visu to lielo isp ieguvumu
līdz ar to tehnologija kā tāda ir tīri laba progressīvā bet laikam ka der tikai tīri kosmiskām misijām, varbūt pāšreizējo raķešu pēdējai 3 pakāpei, bet pirmā pakāpe šādā scenārijā nu nekam neder, jo tas energijas daudzums ir pārāk pārāk liels, tādēļ jādomā par multi dzinēju konceptu, piemēram paņem parastu turboProp dzinēju tā lai proppelers ir aizmugurē un tad sāk lidojumu un kad sasniedz max efektīvo ātrumu ap 1000km/h tad nospridzina nost to propelleri un turpina tikai ar turbīnu līdz kādiem mach 2-3 un pēctam vaig jau cita tipa dzinēju es pat domāju ka to varētu izveidot no esošās turbinai tai likvidējot iekšejos spārnus gaisa kompresijai un izejošām gāzēm un varētu sanākt tad kas līdzīgs scramJet ar ko varētu braukt tad līdz mach 5-10 protams laižot iekšā papild LOX devu jo tādos augstumos tā gaisa tur tik daudz vairs nebūs, un augstais Lox arī dzesētu ārējo apvalku gan priekšā gan aizmugurē pēc tiem tornādo principiem.
intresanti vai šādu kombo dzinējuvarētu iztaisīt, tad tas būtu bigais Bonuss.

[Epis]

reku uz fikso uzmetu rasējumu kāda varētu izskatītes VCCW & PropTurbine & scramJet hibrīds un viss ir ļoti vienkārši no sākuma tur prikšā ir propellers un turbina strādā ka parasta turbīna, pēcam propeleri nomet nost (mehānismu kā no viņa atbrīvojās var izdomāt) tālāk iet ar turbinu līdz kādiem Mach2-3 tad met arī to nost un nomest var nosākuma apstādinot tad aplaužot spārnus (piemēram ar kādu elektrisko arku nokausēt priekšejos domāju ka varētu vienkārši, kad tie būs apstājušies, tālāk ar rakeš degvielu nosvilināt pakaļas spārnus(to varētu darīt vispirms, lai priekšas atlūzas brīvāk varētu izlidot) un tad priekšā ar kādu elektrisko lādiņu atdalīt visu centrālo assi un tā ass izlidos arā caur to centru un mēs iegustam scramjet tipa dzinējau un šeit zaļās bultas rāda kur ies LOX šķidrais dzesētājs lai neizkustu pats dzinējs un šitā laižam līdz mach10 varbūt pat vēl vairāk un īstanībā ja varētu tad atbrīvoties kautkā no tā priekšejā vairoga un pielikt tur priekšā vāku tad dabūtu parasto VCCW raketi, kas būtu pēdējais posms. un šādi 1 motorā sakombinējam 4 dažādus motorus ar augstu efektivitāti sanāks varbūt lētāk uz LEO nogādāt kādu kravu
tātad motora posmi:
1. turboprop
2. turbina
3. scramJet
4. VCCW rakeš dzinējs (kā to panākt nav skaidrs bet varbūt ka var!)
īstanībā visos posmos centra VCCW dzinejā to dzesējošo LOX vaidzētu padot visu laiku vienīgi pirmajos 2 režimos krietni mazāk nekā 3 un 4.
vienīgi žēl ka šitā tas dinējs sanāk tāds kā vienreiz lietojams, jo visas iekšas tiktu ārā izmestas lidošanas laikā, bet ja pats centrs un aizmugure pēc lidojuma paliktu normālā kondīcija ta mainīt viadzētu tikai centru

VCCW_turbine2.gif (47.17 KiB) Viewed 13276 times

[asgard]

Jā, ja grib SSTO ar ķīmisko dzinēju tad lidojuma sākumposmā ir jāizmanto atmosfēras O2, jo tad jāņem līdzi daudz mazāk LOX (kas ir ļoti smags) un līdz ar to var būtiski palielināt derīgās kravas masu. Parastai LOX/LH2 raķetei lai tā būtu SSTO vajag ~90 % masas atvēlēt degvielai un atlikušajos 10 % ir jāietilpina raķetes konstrukcijas, dzinēji un krava. Ja grib daudzkārt izmantojamu lidaparātu tad vēl tajos 10% jāietilpina karstuma vairogu un kkādu nolaišanās sistēmu. Rezultātā kravai gandrīz nekas neatliek. NASA kkad 90. tajos strādāja pie SSTO kosmoplāna izstrādes un nekas tur nesanāca, jo nevarēja konstrukcijas izveidot pietiekoši vieglas un izturīgas.

Ja britiem izdosies uztaisīt to SABRE dzinēju kas līdz Mach 5 - 6 darbojas kā parasts reaktīvais dzinējs izmantojot atmosfēras O2 un pēc tam pārslēdzas raķešu režīmā tad SSTO kosmoplāns jau kļūs iespējams.

Vēl jau ir arī Nuclear Lightbulb dzinēja koncepts, ja tas ir piedabūjams darboties tad SSTO vairs nebūtu problēma un arī radiācija nenoplūstu jo radioaktīvie materiāli būtu izolēti no H2 izplūdes strūklas.

[Epis]

Pārdomāju savu pēdējo dzinēja četri vienā principu un tomēr baigi riskanti tā mest ārā kādās dzinēja detaļas lidojuma laigā, gan no drošibas viedokļa, gan arī finansiāli, jo turbinas centrs jau ir tā dārgākā daļa, līdz ar to man ienāca prātā elegants risinājums, kur principā būtu par 1 pakāpi mazāks dzinējs jeb 3 vienā jeb augsti effektīvs TurboFan, tālāk tas ScramJet līdz tiem MAch 5+ ārtrummiem un tālāk VCCW un kā parasti visiem dzinējiem viens ārējais apvalks bet iekšas maināmas, un to nomaiņu veikt nevis metot visu ārā, bet gan ievelkot dzinēju iekšā lidmašinas kabinē un mehāniski automatizēti ātri (10-20s) izņemot centru un ja vaig ieliekot citu centru priekš scramjet un savkārt priekš rakeš režima uzliekot virsū vāku ar papild degvielas padeves sistēmu, jo rakete ēdīs vairāk degvielu nekā turbīna un scramjets, tādejādi lidmašinas dzinēju pakete būtu daudzkārt izmantojama un kopējā visu detaļu pašmasa ar visām nomaiņas automatizēti, robotizētajām sistēmām domāju ka būtu vismaz 2x-3x vieglāka nekā ja uzstādītu 3 atsevišķus dzinējus pilnā komplektācijā + stāvot atsevišķi kautkur ārā piekabinātiem viņi radīs nevaidzīgu gaisa pretestību kad netiktu izmantot, un pie lielajiem Mach cpariem turbina ka tāda sasviltu un tas scramjet arī sačakarētos kad iestrādātos rakeš dzinējs, oi un nemaz nerunājot par lidmašinas atgriežoano no LEO orbītas, tad ja visi 3 dzinēji netiks ievilkti viņi sasvils līdz tākā tas massas bonus pat varētu būt lielāks šādam hibrīd modelim dēl mazāka skaita ievilkšanas mehānismiem + mazāk telpas aizņemtu, jo cik gan aizņem pāris dzinēju turbinas un scramjet centri

man liekas ka šitā ideja par maināmiem dzinēju centriem, varētu reāli strādāt, vienīgi tad ir jādizainē 3 džādi dzinēju centri un tas noteikti ka nebūs lēts prieks, bet + tāds ka nevaig nekādas jaunas tehnologijas kā tam Skylone SEbre dzinējam, + šadā kombinācijā katra dzinēja pakāpe dos Maximālu ISP un degvielas ekonomiju, kas novedīs pie tīri iespaīdīgas degvielas ekonomijas un LEO kravas pieauguma es pat domāju ka krava varētu sasniegt pat kādus 20%

[asgard]

Šitais viss ar ievelkamiem dzinējiem un lidojumā maināmām detaļām liekas šausmīgi pretrunā ar KISS principu, pārāk daudz sastāvdaļu kur potenciāli kkam saiet sviestā. Vienkāršāk turbīnas būtu aizstāt ar nometamiem srb vai lrb kas iedzen to lidaparātu līdz ram/scram starta ātrumam un pēc tam ar izpletni nolaižas. eksperimentāli lidaparāti ar scram dzinēju ir sasnieguši Mach 10+ itkā teorētiski varot pat Mach 15 - 20. un tad jau vairs līdz orbitālam ātrumam daudz nevajag.

un tas scramjet arī sačakarētos kad iestrādātos rakeš dzinējs, oi un nemaz nerunājot par lidmašinas atgriežoano no LEO orbītas

Warning!!! scram engines overheating, close scram doors! Warning!!! scram temperature critical, close the scram doors! Warning!!! scram engine heat damage!!! #1 Scram engine explosion at Mach 22.2, You and the crew are DEAD

[Epis]

par tādu KISS principu es bīju dzirdējis, tadeļ jau tā vietā lai būvētu 2 vai 3stage to orbit, proti 1 pakāpe parasta lidmašina, 2 pakāpe tas scramjets, un 3 rakete, un ja to visu vienu virs otra sakabina tad kopā sanāk totāli sarežģiti, bet šeit būtu 1 lidmašina, un 2 dzinēji kur centrā ir ievilkšanas lūka ar 1 mehānismu kas apkalpotu abus dzinējus, proti nebūtu tā ka katram dzinējam savs mainītājs, un visi degvielas padevju vadi, elektronika un kontrolle jau katram dzinējam netiks mainīta, īstanībā visa dzinēja infrastruktūra nemainītos, mainītos tikai centri un tā darbības konfigurācija, + pirmās pakāpes turbīnai varētu izmatnot nevis parasto turbīnu bet gan to vortex rotējošo, ar rotējošīem degvielas iesmidzinātājiem (pēc tā jaunā modernā principa + VCCW centra ārējo korpusu un izplūdes gāzu daļu.

vispār man liekās šitādi hibrīd dzinēji varētu pat būt aviācijas nākotne, ja kāds gribētu starpkontinentālos lidojumus lidot piemēram pāris stundās, pašreizējo 7-8h.
un tā rakešu iedzīšana līdz tiem Mach no kāda specializēta skrejceļa, vai pat tuneļla ir dārgi infrastruktūras ziņā + tas iedzīšanas virziens būs fiksēts, un tikai pāris vietās, drīzāk tikai 1 vietā piejams, kas to visu pasākumu sadārdzina, bet šāda lidmašina ar 3-1nā dzinēju varētu pate aizlidot uz to lidlauku no kurienes japaceļās vai krava jāsaņem un tad uzpildoties tālāk līdz orbītai tākā nekādas speciālas infrastruktūras + kuģis būtu daudzkart izmantojams, Skylone stila.

ja sktās sarežģitību ar pašreizējo 3 pakāpju raķetēm, vai pat 2 pakāpju tad šitas varētu būt vienkāršaks, tākā tā sarežģitība ir tāda diskutējama.

[Epis]

Es tā pārdomājot šitos visus raķeš, reaktīvā dzinēja konceptus atcerējos ka ir tādi "Pulse Detonation Engine"un arī "PulseJet" dzinēji un šitiem dzinējiem bonus tāds ka viņi protams pulsē un atcerējos tos aprēkinus svam elektriskajam dzinējam kam vaidzēja tos 9GW jaudas, tāpēc ka tās izejas gāzes strūklas ātrums bīj pārāk liels un pēc tām formulām jo lielāks izejas gāzu ātrums jo mazāk effektīvs dzinējs runājot par zemes līmeni salīdzinot ar gaisa dzinējiem kas kā reakcijas masu izmanto gaisu un tad ienāca prāta doma kādēļ gan netaisīt dzinēju kas būtu raķeš dzinējs bet pulsējoš, un izmantotu MAX daudz gaisu kā reakcijas massu ko varētu stumt, un tādēļ šeit jauns dzinēja koncepts, kur ir ja tā var teikt pliks VCCW dzinēja korpuss kam ārējās gāzu sprauslas (nozzle) vietā ir mehāniski virināma konusa sprausla kuras Mac atvērums būtu tik liels ka tas noslēgtu tālākā lieldiametra konusa gaisa iejas padevi, un tā lileā konusa jeb var to arī saukt par papild sprauslu galvenā funkcija būtu savākt atmosfēras gaisu un ar savu geometriju to sakompresēt lielākā blīvumā (tā lai būtu lielaka gaisa masa un arī blīvāka) un tad kad detonētu raketes istermiņa impuls izejošās ātrās raketes gāzes atdurtos jau pret lielāka blīvuma gaisu un kā saka būtu raketes gāzēm pret ko atspiesperties, un gāzes sakarsētu to iekšējo gaisu un celtu kopējo spiedienu ārējā lielajā sprauslā un ja šādai jau XX reiz lielākai gaisa masai piedod temperturu un spiedienu tad tas reaktīvās gaisa masas daudzums nopietni pieaugtu + tā lielā gaisa daudzuma ātrums būtu varbūt 2-3x lielāks nekā lidaparāta ātrums, kas tad arī paceltu raketes efektivitāti, jo efektivitāte ir lielāka ja izejošās gazes ātrums ir tuvāks lidaparāta kustības ātrummam un optimāli tie cipari varētu būt 2-3x robežās, un šitādā stilā ja izdotos palielināt to kopējo rakeš dzinēja efektivitāti tad pat varētu domāt par Elektrisko raketes režimu, un tad 9GW vietā ar impulsiem vaidētu tikai kādus 20-30MW, ja rekina jaunā dzineja effektivitāti 33-50%, un līdz kādam MAch lielumam šādi varētu lidot es nezinu, bet ideja intresanta, un šeit pārejo raketes režimā, vaidzētu tik vien kā atvienot to lielo gaisa vācēj trubu. tā gaisa truba varētu būt no carbon kompozīta, lai būtu MAX viegla + ar labu mehānisko izturību un arī termālo izturību.

Rocket_pulse_Engine.gif (17.74 KiB) Viewed 13245 times

nu kādas domas ?

[asgard]

Njā, ja grib SSTO ar ķīmisko dzinēju tad atmosfēras gaisa izmantošana ir must have, ja grib lai lidaparāts būtu daudzkārt lietojams un arī spētu nogādāt orbītā sevi un daudzmaz jēdzīgu kravu. Kā tieši šitais vai cits dzinēja koncepts darbotos realitātē - nemāku teikt tur drošvien vajadzētu kkādas advancētas simulācijas progas kur varētu simulēt dzinēja darbību dažādos augstumos, Mach režīmos utt.

Katrā ziņā pulse detonation dzinējam pluss, ka tam nevajag sākotnējo ātrumu lai iedarbinātu kā ramjet vai scramjet - var startēt uzreiz no skrejceļa.

Vienreiz lietojamu SSTO nesēju nebūtu pārāk grūti uzražot. Šatla ārējai bākai tukšas un pilnas masas atiecība ir ~ 1:25, pierēķinot klāt 6 šatla dzinējus un vēl kkādas strukturālās izmaiņas attiecība būtu ~ 1:12 - 1:15 kas pilnīgi pietiekami lai nogādātu orbītā 20 - 30 t kravas.