Par telpu un laiku

[Blūms]

Ja telpa nav priekšmetu savstarpējo attiecību lauks un laiks nav priekšmetu pašu ar sevi attiecību lauks, kas katram priekšmetam savi, tad kas ir šie lauki? Nedodot definīcijas matērijai, telpai un laikam, nupat skatītā DiscoveryHD filma "Breaking Time" par nokļūšanu pagātnē pa laika tuneļiem liek tikai brīnīties.

Vai latviešiem nav smadzeņu, lai šajā lietā teiktu savu vārdu?

[kobalts]

Nu redzi- vairākumā gadijumu arī rietumu fizmati šo tēmu ja attīsta, tad slēpti un slepeni no akadēmijas ''rokvedības''.
Iemesls ļoti vienkārš: 1. Neviens negrib zaudēt jau piešķirto grantu. 2. Neviens negrib beigt savu karjeru istabā bez rokturiem. Jebšu ''slidenās'' nepārbaudāmās tēmas neviens publiski negrib apspriest.

[Māris]

Es īsti nevaru saprast kā cilvēki samudžinājuši visādu mistiku un brīnumus apkārt tādām elementārām lietām kā telpas ģeometrija un laiks...

Laikam jau visiem foruma dalībniekiem ir labi zināma mana attieksme pret Einšteinu un viņa relativitātes teoriju. Visa zinātniskā pasaule turpina tai sekot un līdz ar to rodas dažādas neizprotamas, neapjēdzamas un pilnīgi neapstiprinātas teorijas, kas bāzējas uz tādām pašām iepriekšējām, neapstiprinātām teorijām.

Tātad, par telpu, laiku un dimensijām. Vislielākā nesaprašana šeit rodas tieši no dimensijām. Cilvēki negrib saskatīt dimensijas jēgu un mēģina pārliecināt ka dimensija dabā pastāv kā tāda. Lai cik tas interesanti nebūtu, ar laiku ir pavisam pretēji, ir teorētiķi, kas veido teorijas, kuru pamatā ir uzskats, ka laiks ir cilvēku izdomāts, dabā tas nepastāv, tāpēc to var neņemt vērā. Šeit viņiem ir tikai daļēja taisnība, to ka laiks ir cilvēka izdomāts (sekunde, vai jebkura cita mērvienība), taču ir pilnīgas muļķības, ka laiku var neņemt vērā, bet par to mazliet vēlāk.

Pirmkārt jāsaprot kas ir dimensija. Dimensija ir mērs, jebkura dimensija, gan telpas, gan laika, ir lielums, kas raksturo kādu konkrētu parametru, ar kādu konkrētu vērtību.

Tātad iesākumam telpa, kas ir telpas dimensijas un kāpēc tās dabā nepastāv, bet tomēr mēs nevaram viņas atmest. Telpas ģeometrija un topoloģija ir tāda, ka mēs izvēloties kādu konkrētu vietu jebkur telpā, no šīs vietas varam virzīties uz pilnīgi jebkuru pusi, būtībā, ja tīri ģeometriski no šī izvēlētā punkta novilkt vienāda garuma nogriežņus visos virzienos, tad veidosies sfēra. Lai ģeometriski tādā telpā norādītu kād objekta izvietojumu mēs izmantojam trīs dimensijas. Tās trīs dimensijas, kas raksturo telpu, ir tikai cilvēka ģeometriskais telpas apraksts, trīs dimensijas ir tieši tāpēc, ka tas ir minimālais koordinātu asu skaits, kas nepieciešams, lai norādītu izvietojumu telpā un protams jāsaprot, ka atbilstoši kādam atskaites punktam. Ja kāds grib iestāstīt ka telpa tomēr ir kaut kāds mistisks veidojums ar dabas izveidotajām dimensijām, kas pēc modernās fizikas ir jau 11, tad parādiet lūdzu, kur ir dabas izveidotais atskaites sākumpunkts? Tātad 3 telpas dimensijas ir izvietojuma mērs atbilstoši kādam atskaites punktam, šīs dimensijas dabā nepastāv kā tādas, bet ignorēt mēs viņas nevaram, jo tad mēs zaudējam materiāla objekta izvietojuma telpā apraksta mehānismu. Viss ir ļoti elementāri un vienkārši un nekādas mistikas ar 11 dimensijām, kuras nevar redzēt, nevar aprakstīt, nevar apstiprināt un nevar vispār saprast, kas tas ir un vai vispār ir.

Ar laiku ir līdzīgi, lai gan ir pat vēl vienkāršāk. Laiks kā dimensija ir tas pats mērs, mērvienība. Laiks, tieši sekunde, vai jebkura cita mērvienība, dabā kā tāda nepastāv. Daba ir iekārtota tā, ka pilnīgi jebkurš process notiek ne momentāni. Krievu valodā ir ļoti labs vārds, kuram es nevaru izdomāt tulkojumu latviski tā, lai tajā nebūtu iekļauts vārds "laiks", šis vārds ir "продолжительность", tātad izsakoties par procesu varētu teikt ka jebkurš process ir "продолжительный" vārdnīcās tiek tulkots kā "ilgums", tātad latviešu valodā varētu pateikt jebkurš process ir "ilglaicīgs", man šis vārds nepatīk, jo iekļauj sevī vārdu "laiks" un līdz ar to sajauc visu vienā čupā, nenorādot atšķirību starp cilvēka izdomāto laika mērvienību un dabā esošo procesa darbības ilgumu. Lai nu kā, cilvēka izdomātais laiks, sekunde, vai jebkura cita mērvienība, ir procesa ilguma mērs, kas vienkārši izveido mehānismu cilvēkiem saprotamā veidā aprakstīt procesu ilglaicību. Tāpēc tā tiešām ir taisnība, ka laiks kā tāds ir cilvēku izdomāts, tomēr atmest to nedrīkst, jo tad mēs zaudējam mehānismu procesu ilglaicības aprakstam, un procesu ilglaicīgums jau nav izdomāts, bet vienkārši tā daba ir iekārtota.

No šī visa secinājumi. Laiks nav nekāda mistiska, neizprotama parādība, kas varētu iet ātrāk vai lēnāk, vai arī pieļaut ceļojumus pagātnē, laiks apraksta procesa ilglaicību, tāpēc viņš nevar iet atpakaļ principā, tas nav iespējams pēc būtības. Laika ātruma maiņa arī ir pilnīgas muļķības. Var būt apstākļi, kas var palēnināt vai paātrināt procesus, taču laika ātruma izmaiņa nav iespējama principiāli. SI sistēmā laika mērvienības etalons ir sekunde un tas, ka mums pavadoņos vai sazin vēl kur laiks it kā iet ātrāk vai lēnāk, nozīmē tikai to, ka mēs neesam spējīgi izveidot precīzu mehānismu, kas jebkuros apstākļos mūsu izvēlēto etalonu sekundi, skaitītu vienādi, līdz ar to mēs veidojam teorijas kur laika ātrums mainās, nevis pētām to, kāpēc pie noteiktiem apstākļiem kādi procesi notiek ātrāk vai lēnāk.

Telpai arī nevajag domāt visādas brīnumainas dimensijas, kuras nevar redzēt, nevar izskaidrot un nevar pat iztēloties. Dimensija ir mērs kaut kam, kas ir izprotams un acīmredzams. Telpa ar laiku nav saistīta tādā veidā kā to apraksta relativitātes teorija, tas ir redzams no tā kas ir laiks.

Pie reizes var vēl apskatīt enerģiju, ko daži nez kāpēc ir iedomājušies par kādu mistisku substanci. Enerģija būtībā ir process, pareizāk sakot kustība. Ja pavisam precīzi, tad formula E=m*v*v/2 izsaka visu. Tātad, enerģija ir kustības daudzuma mērs. Arī nekas mistisks. Enerģija nevar pazust to nevar izveidot, viņa ir tik cik viņas ir. Enerģija var pāriet no vienas formas citā. Nu piemēram, ir divas lodes kas saskrienas, daļa enerģijas aiziet elastībā (lodes atgrūžas un turpina kustēties), daļa enerģijas pāriet siltumā, kas ir atomārā kustība utt., viena kustība pāriet citā. Nekādas mistikas un nekā tāda ko cilvēks nespētu izprast, viss materiālā līmenī, nevis neizprotamos laiktelpas izliekumos un mainīga ātruma laikā un vēl sazin kādās izdomātās matemātiskās abstrakcijās.

[kobalts]

Māri- Un kā tad ar ''Doplera Efektu''? (Emitētās un uztveramās frekvences diferenci)
Kuram ir ''pareizā'' sekunde emiteram, jeb uztvērējam?....

[nelabojams]

...tas, ka mums pavadoņos vai sazin vēl kur laiks it kā iet ātrāk vai lēnāk, nozīmē tikai to, ka mēs neesam spējīgi izveidot precīzu mehānismu, kas jebkuros apstākļos mūsu izvēlēto etalonu sekundi, skaitītu vienādi, līdz ar to mēs veidojam teorijas kur laika ātrums mainās, nevis pētām to, kāpēc pie noteiktiem apstākļiem kādi procesi notiek ātrāk vai lēnāk.

Nav pirmo reizi dzirdēts. Šādu priekšstatu pamatā parasti ir 1) zināšanu trūkums par to, ka attiecīgās izmaiņas jau sen vairs nav uz eksperimenta precizitātes robežas. Vairāku pat ikdienā lietojamu mēriekārtu (no fotoradara līdz GPS) precizitāte ir par vairākām kārtām augstāka, nekā relativitātes ienestie efekti, par laboratorijas mēriekārtām pat nerunājot. Interesanti, vairums populārās literatūras, vismaz pie mums pazīstamākā, par šīm tēmām ir sarakstīta laikaposmā līdz aptuveni 1965.gadam - tātad pirms lāzeru plašākas praktiskas lietošanas sākuma, bet lāzers bija pirmais mērinstruments, kas ļāva relatīvistiskos efektus fiksēt ar augstu precizitāti. Vēlāk sarakstītais, ar retiem izņēmumiem, ir laisku popularizatoru atgremojumi no tām pašām vecajām grāmatām; 2) neizpratne par to, kā darbojas šīs mēriekārtas, kādi fizikālie principi ir to pamatā - daudz kas jau sen vairs nav tikai "matemātiska abstrakcija", bet reāli strādā sevi apliecinājušā praksē; 3) pārskata trūkums par pasaules vispārējo fizikālo ainu tās saistībā un daudzveidībā (lasi: nav sistemātiskas izglītības fizikā). Centrēšanās uz kādiem noteiktiem, atsevišķiem efektiem ļauj izdarīt principā korektus "alternatīvus" secinājumus - ko dažs labs arī dara. Taču, aplūkojot šos secinājumus fizikas kopainas kontekstā, ļoti ātri var atrast pretrunas ar reālajā pasaulē novērojamo.

...formula E=m*v*v/2 izsaka visu.

Divi jautājumi: 1) no kurienes rodas kinētiskā enerģija kodolsprādzienā (vienalga, skaldīšanās vai sintēzes), 2) kas ir anihilācija un no kā rodas daļiņu-antidaļiņu pāri?
Un trešais - kobalts jau pajautāja - kas ir "pareizā sekunde" Doplera efektam?
Lūdzu korektas atbildes izklāstītās teorijas gaismā (sekunde ir konstanta, t.i., neatkarīga no atskaites sistēmas, un enerģija ir tikai kustības mērs). Es negribu kritizēt komantāra autoru - nekā personiska - izklāstīto priekšnosacījumu ietvaros spredumi ir pat loģiski - taču eksistē arī daudzi citi reāli priekšnosacījumi (fakti), kas ir palikuši ārpus "teorijas" un nav nepretrunīgi izskaidrojami tās ietvaros.

[cydonia]

nevaru atrast minēto filmu
ir kādas norādes... linki?

[Māris]

Tātad vēlreiz. Sekunde kā tāda ir cilvēka izdomāts raksturlielums jebkura dabā notiekošā procesa ilguma mērīšanai. Tas ir ilguma mērs. Mērvienība nevar iet ātrāk vai lēnāk tā ir konstante tāda kāda viņa ir, tas ir etalons, kādu mēs paši esam izveidojuši. Vienkārši jāizprot ko mēs izsakām ar laiku (sekundi) un izsakām mēs tieši procesu ilglaicīgumu, taču relativitātes teorijas matemātiskā abstrakcija ir izskalojusi visiem smadzenes tik tālu, ka neviens pat neapjēdz cik elementāra lieta tā ir. Dabā notiek process, ar noteiktu ātrumu, tas var būt ātrāks vai lēnāks, laiks tikai apraksta šo ātrumu. Tāpat kā ar temperatūru, pats viens grāds kā tāds (vienas mērvienību sistēmas robežās protams, piemēram, Celsija vai Kelvina utt.) nevar būt karstāks vai aukstāks, ne pie kādiem apstākļiem, tas norāda konkrētu temperatūras lielumu, tas ir mērs, atomārās kustības daudzuma (tās pašas enerģijas) mērs. Tas pats ar laiku, sekunde ir cilvēka izveidota mērvienība, tā nevar iet ātrāk vai lēnāk, tas principā nav iespējams. Doplera efektam nav nekādas sekundes, nevienam dabas procesam nav sekundes, ir tikai ilglaicība, process nenotiek momentāni un laiks (sekunde) apraksta šo ilglaicību. Tas ka viens un tas pats process dažādās vidēs, pie dažādiem apstākļiem, var notikt ar dažādu ātrumu un līdz ar to vajadzētu aprakstīt fizikālo mijiedarbību starp dažādām vidēm, ja tas ir nepieciešams, par to neviens nestrīdas, bet laiks nemainās, nevar mainīties principiāli.

Jā, starp citu, par Doplera efektu, tas ir vispār unikums... Mūsdienu zinātne redz tikai vienu izskaidrojumu Doplera efektam, tas ir visuma paātrinātu izplešanos (domāts tieši Doplera efekts, ko novēro attālinātām zvaigznēm, galaktikām). Par to kas ir visums, kur viņš izplešas, tas nevienu neinteresē. Par to kāpēc izplešas, atbilde ir nu ļoti izsmeļoša, bija lielais sprādziens. Kas ir lielais sprādziens? Neviens nezin. Pajautāsi kas tur uzsprāga, atbilde būs apmēram tāda: "nē, nu ziniet, tas nav tāds klasiskais sprādziens, tā ir tikai tāda abstrakcija, lai apzīmētu kaut kādu sākumu". Paši nezina par ko runā un ko viņi izprot ar sprādzienu, bet apgalvot to, ka tas ir iemesls izplešanai, to viņi var. Pie tam teorija ir tāda, ka visums dažās sekundes daļās izpletās par neskaitāmiem gaismas gadiem, bet ātrums ir ierobežots ar gaismas ātrumu. Nu ļoti interesanti. Pretruna uz pretrunas. Nevar izskaidrot, nosaucam par paradoksu un viss kārtībā. Lūk tāda ir zinātne...


Nelabojams, kādu tieši zināšanu trūkums? Labi pieņemsim, ka Tev ir taisnība, laiks palēninās vai paātrinās. Tad apskaidro man lūdzu laika fizikālo būtību un fizisko mehānismu, kāpēc tas paātrinās un kāpēc palēninās, tieši laiks, nevis dabā notiekošā procesa ātrums un tieši fizisko mehānismu, nevis Einšteina abstrakto matemātiku. Apskaidro man cietpaurim kā var mērvienība mainīties un kāpēc tieši laika mērvienība mainās, bet, piemēram, temperatūras mērvienība nemainās? Ja tomēr laiks ir pavisam kaut kas cits, tad izskaidro lūdzu, kas tas ir, tieši dabā, nevis matemātikā? Tas ka mēraparāti uzrāda dažādus rezultātus, kas neiekļaujas iepriekš paredzētos laika intervālos, nav nekas neiespējams, bet uz kāda pamata (tieši fiziska mehānisma pamata), tiek apgalvots, ka mainās tieši laika mērvienība? Tu uzsvērti runā par fizikālajiem principiem, fizikālo ainu, par to, ka daudz kas vairs nav tikai matemātiskā abstrakcija, tad lūdzu izskaidro fizikālo mehānismu, laikam, laika ātruma maiņai, telpai, telpas izliekumam, gaismas ātruma ierobežojuma mehānismu (tieši fizikālo mehānismu, kas vai kāds process to ātrumu ierobežo, nevis matemātisko abstrakciju) utt.

Jā, starp citu, pirms ejam tālāk, piebildīšu, ka esmu ētera teoriju piekritējs, ja kas to vēl nezin.

Enerģija ne no kurienes nerodas, ir tāds enerģijas nezūdamības likums un to vēl neviens neapstrīd, enerģija var pāriet no vienas formas citā. Enerģiju nevar iznīcināt un nevar izveidot. Kaut kas kaut ko pagrūda, iedeva savu kustības impulsu tālāk, tas var notikt pat starp dažādiem matērijas uzbūves līmeņiem, piemērs, ar tām pašām lodēm, kas saskrienas un pārveido daļu enerģijas siltumā (atomārā kustībā, pavisam cits matērijas organizācijas līmenis).

Daļiņas var rasties daudz un dažādas, kā mēs viņas nosaucām, tas jau ir cits jautājums, varam nosaukt arī par antidaļiņu, fizika dabā no mūsu nosaukumiem nemainīsies. Anihilācijas skaidrojums ir aptuveni tāds, saduroties augstas enerģijas daļiņām un antidaļiņām, var rasties arī citas daļiņas, būtībā saduras daļiņas un veidojas citas daļiņas. Neviens to neapstrīd, tagad jau dauzot vienu daļiņu ap citu ir pieskaldījuši tik daudz daļiņu, ka jau pat nezina cik viņu ir, 200 vai 2000, atkarībā no tā kā skaita. No ētera teorijas ir pavisam skaidra šī procesa fizikālā mehānika, nekādas mistikas. Tas relativitātes teorijā ir jādomā no kurienes pēkšņi kaut kas uzrodas, jo viņi taču domā ar tukšumu, nav ētera, nav materiālās vides un vispār nav ar ko domāt, tātad kaut kas uzradās ne no kā, līdz ar to secinājums, matērija parādās no enerģijas, līdz ar to enerģija ir kaut kāda mistiska substance, nevis process (matērijas kustības daudzum). Ētera dinamikā viss ir skaidrs, gan no kurienes daļiņas rodas, gan to, kāpēc tikai dažas ir noturīgas un uzreiz neizjūk. Jā starp citu, relativitātes teorijas piekritēji, kāpēc tikai dažām elementārdaļiņām, piemēram protonam, elektronam ir ievērojams dzīves ilgums un tās ir noturīgas, kāpēc lielākā daļa daļiņu, ko iegūst daļiņu paātrinātājos, nodzīvo tikai sekundes daļas? Kāds var paskaidrot fizikālo mehānismu šai parādībai?

Fakti ir tādi ka daļiņu ir daudz un dažādas un visas viņas pāriet viena otrā. Vai tad nav skaidrs, ka viņām ir vienāds būvmateriāls, ka viņas sastāv no viena un tā paša materiāla?

Nelabojams, man Tu pieprasi korektas atbildes, bet kā būs ar korektām atbildēm no relativitātes teorijas puses. Kāds vispār var izskaidrot tieši relativitātes teorijas matemātiskās abstrakcijas fiziku, tieši fizikālo mehānismu? Sekunde tiešām ir konstante neatkarīgi no atskaites sistēmas, jo nav dabā tādas universālas atskaites sistēmas, ja ir, tad parādi lūdzu kur ir tas universālais atskaites punkts? Atskaites sistēma ir vienkārši mehānism, lai cilvēks varētu ģeometriski interpretēt telpu, laiku, vai jebkādu citu lielumu, tāpēc fizikālais mehānisms, es uzsveru, tieši mehānisms, nevar būt atkarīgs no atskaites sistēmas kā tādas.

Starp citu, Nelabojams, paldies Tev par kontaktiem, ko atsūtīji privātajā, saistībā ar kādu citu diskusiju šajā forumā. Kaut kā palaidu garām, ka tur vēl diskusija turpinās, tāpēc pat nebiju ienācis forumā. Domāju, ka vairs nav intereses nevienam par to tēmu, bet būs jāpalasa, kas tur ir sarakstīts, arī jāatbild.

[kobalts]

Nu nezinu, nezinu- ''Unversitetov nekoņčal'' bet ja ne savā garažā tad šosejas malā točna ar ķīniešu oscilloskopu var nolasīt skaņas viļņa nobīdi attiecībās emiters-novērotājs. Ja vienam ir 100Hz (tas ir 100 periodi sekundē) un otram tikai 80hz, trešam 120hz.
Tad ir jautājums ko katrs vispār izprot ar terminu- Relativitāte.
Un nav tam nekāda sakara ar RedShiftu- tas viss bija pēc tam...

[Māris]

Nav runa par to ka nevar novērot Doplera efektu, vai arī par to ka nav tādu parādību, kurās šķietami laiks it kā rit ar dažādu ātrumu. Runa ir par to ka interpretācija ir pilnīgi aplama un tai nav nekāda pamatojuma izņemot matemātisko abstrakciju. Uz kāda fiziska mehānisma pamata tiek uzskatīts ka laiks var ritēt dažādos ātrumos? Pilnīgi ne uz kāda, nav tāda izskaidrojuma, ir tikai matemātiskās abstrakcijas interpretācija. Kas ir tik unikāls laikā ka vienīgi viņam, unikālajam, ir tāda īpašība ka mērvienības etalons var mainīties? Centimetra garums nemainās, temperatūras grāds nemainās, bet laiks mainās. Tev pašam tas neliekas aplami? Nevajag no laika taisīt kaut kādu mistisku substanci. Tur ir viss ļoti vienkārši. Ir kādas parādības, kas notiek dabā, vienkārši var apzīmēt ar vārdu process, viņš notiek ne momentāni, to neapstrīd pat relatīvisti, lai gan kas viņus zin, laiks ir tikai, lai aprakstītu procesa izpildes ātruma intensitāti, nekas vairāk. Laiks var mainīties tikai matemātiskās abstrakcijas līmenī, protams ka tā ir visvienkāršāk, nevajag pētīt ne procesa fizikālos iemeslus, ne mijiedarbības starp procesiem, neko tādu, vienkārši pieņemam ka laiki rit dažādi un viss, bet kas tur reāli par fiziskiem procesiem notiek, kā viņi mijiedarbojas, tieši fizikāli mijiedarbojas, ne matemātiskās abstrakcijas līmenī, to neviens nepēta un daži pat uzskata ka tas cilvēka domāšanas spējām nav pieejams. Nu, lai viņi uzskata, lai dzīvo izlocītā telpā, lai dzīvo mainīgā laika ritējumā, man kaut kā tas īpaši neuztrauc un es neuzskatu cilvēku par aprobežotu domātāju, kas nevarēs tikt tālāk un izprast pasaules uzbūvi nākošajos līmeņos.

Padomā, ko no savām teorijām var izskaidrot relatīvisti ne matemātiski, bet no dabas mehānikas un fizikas viedokļa. Neko! Nav fizikāla pamatojuma ne tam kas ir telpa, ne kā viņa izliecas, ne kā un kur viņa izplešas, ne tam, kas fiziski ierobežo ātrumu, ne tam kāda mehānika ir laika ritējuma ātruma izmaiņai, ne tam kas ir enerģija, kura var pāriet uz matēriju, nu pilnīgi nekam nav fiziska izskaidrojuma, ir tikai matemātiskas formulas un viņi paši atzīst, ka iedomāties to nevar, pārbaudīt to nevar, bet būt tas ir. Kā var cilvēki spēt pieņemt tādas teorijas, kurām nav skaidrojuma, bet tās, kurām apakšā ir loģika uzskatīt par viltus zinātni?

Lūk Tev abstraktās zinātnes piemērs. Pēc tam kad izdomāja kā var ceļot atpakaļ laikā, radās problēma, saucamā par vectēva paradoksu. Vajadzēja to atrisināt. Neuzdevās pat ar jautājumu vai tiešām var ceļot laikā atpakaļ, vienkārši atrisināja paradoksu. Kā to atrisināja? Izdomāja multiversu! Paralēlos visumus. Nevis tāpēc ka viņus kāds ieraudzīja, nevis tāpēc ka kāds pierādīja ka viņi ir, bet vienkārši viņu vajadzēja, lai atrisinātu paradoksu savā matemātiskās abstrakcijas teorijā, kurai nav absolūti nekāda pamata.

[kobalts]

Savulaik heliocentrisms un ''apaļa zeme'' bija tikpat absurda, bezjēdzīga un neizskauidrojama ideja kā patreizējā ''laika un telpas staipīšana'' līdz viens izdomāja nosnausties zem ābeles, un dažās sekundēs atrisināja visus to.
Jāteic ka Ņūtona fizika šodien ir krietni novecojusi un rada vairāk jautājumu nekā atbildes- tieši visuma un laika jomā, un manuprāt nav dīvaini ja kāds meklē uz šiem jautājumiem atbildes...