Pasaules uzskats
Posted: 27 Oct 2010, 16:41Pretmetu vienības likuma - visu likumu pamatlikuma - visuresošā darbība dara neiespējamu pasaules sabiedrības labklājību, ja pasaules valstu galvenais princips ir nevis vispārīga sabilstība, bet savu valstu intereses, - ar tām pakārtotām savu reliģiju, savu partiju, savu ģimeņu un sevis pašu interesēm, kas sabiedrības nenoteiktībā, pretmetu vienības dēļ esošā ikvienā noteiktībā, izvērš ne sabilstību, bet parazītismu.
Sabiedrības vispārīga sabilstība - tā ir indivīdu, sabiedrības un dabas savstarpēja atbilstība. Pēc čarlza Darvina, vispārīgu sabilstību īsteno dabiskā atlase un to apsteidzoša mākslīgā atlase - cīņa par labklājību, kurā uzvar un gūst privilēģijas šai cīņai vairāk piemērotās esamības - kas vispārīgas sabilstības sabiedrībā ir vispārīgi sabilstīgas esamības.
Ikviena valsts un valstu savienība ir jo stiprāka, jo vairāk vienota ir tās sabiedrība un vienotībā dažādība. Stipra valsts un savienība prasa dialektiski zinātnisku visa kopskatu (pasaules uzskatu) un tiesības katram indivīdam visu apstrīdēt. Labklājība ikvienā valstī prasa visas pasaules valstu kopvalsti.
Pretmetu vienības likumu atklāja 6. gs. p. m. ē. Heraklits, bet to pamatoja m. ē. 19. gs. Hegels.
Patiesība - visa loģisks attēls - nav loģiska, ja tā balstās uz "pašām par sevi saprotamām" aksiomām, - un šādi, ja tā balstās uz intuīcijas, kā tas ir klasiskā zinātnē. Loģiska patiesība prasa loģisku pamatu - savstarpēji apliecinošu, sevī noslēgtu jēdzienu sistēmu - un tādu loģisku pamatu savo tikai dialektiska (pretstatiska) zinātne. Tāpat kā viss balstās pats sevī dabiski, tā patiesība - visa loģisks attēls - balstās pati sevī loģiski.
Pēc Georga Hegela, kad jautājam: "Kas ir ikkas?", tad varam atbildēt, ka "Ikkas ir ne citi ikkas". Šādi, ikkas ir citu gan noteikts, gan noteicējs, - un, būdams citu, kas savukārt ir paša, ikkas ir arī sevis gan noteikts, gan noteicējs. Un šādi, ikkas ir pretmetu vienība (kur katrs pretmets ir savukārt vienība un katra vienība ir pretmets citām vienībām) - viss bezgalīgi, ikviena daļa visa galīgi.
Ikkas ir sevis un citu gan noteikts, gan noteicējs. Ja citu nav, nav arī noteiktības, - ir tikai nenoteiktība. Nenoteiktība attiecībās ir noteiktības nenoteiktība, - bet nenoteiktība par sevi ir sevis pašas nenoteiktība, - kas šādi ir gan nenoteiktība par sevi, gan nenoteiktība un noteiktība attiecībās, - kas dabiskās atlases ceļā izvērš visu un tajā mūs.
Viss ir esamba sevī un nesevī, kas atrodas sevī pašā, - un šādi, viss pats ir sevis īstenība un iespējamība - ir tas, kas tas ir, un ir tas, kas dara to esošu. Ja ne tā, tad viss ir ne viss, bet daļa visa. Viss pastāv ne citādi kā mūžīgā mainībā, - kas, būdama pastāvības pretmets, ir tās iespējamība. Ikviena daļa visa ir daļa tā kvantitātes un kvalitātes.
Ikviena esamība, būdama sevis gan noteikta, gan noteicēja, ir sevis noteiktību izvērsoša visā nenoteiktība par sevi - ģenerators, kas ģenerē pats sevi. Ikviena dzīva esamība ir ģenerators, - kas, ģenerēdams sevi, ģenerē sevis ģenerāciju. Dzīve ir izvērsība visā, kurā dzīva esamība maina sevi un tiek sevis mainīta no mazāka uz lielāku sevis visu.
Cilvēks, būdams pretmetu vienība, ir gan egoiska matērija - esamība visā - gan egoiska ideja - visa attēls matērijā. Matērijas egoisms ir indivīda egoisms, - idejas egoisms ir visa attēla egoisms un indivīda altruisms attēlotā visā, - kas sākumā ir altruisms egoismā, - bet, topot izvērsoši izvērsts, top par altruismu par sevi. Egoisms un altruisms vispārīgā sabilstībā top par indivīdu un sabiedrības dzīves jēgu.
Jo vairāk izvērsības, jo vairāk dzīves, - jo vairāk sabilstības, jo vairāk dzīves jēgas.
Dzīve ir "radošs komandējums", kurā mūs sūta nenoteiktība par sevi, kuras daļa mēs esam, un kurā atgriežamies, atkal saplūzdami ar to. Taču, būdami ideja - visa attēls, mēs esam nemirstīgi sevis izvērstā attēlotā visā.
Latvijas ceļš - no vārgas Latvijas vārgā Eiropas Savienībā uz stipru Latviju stiprā Eiropas Federācijā, - un uz stipru Latviju vēl stiprākā Pasaules Federācijā!
Sabiedrības vispārīga sabilstība - tā ir indivīdu, sabiedrības un dabas savstarpēja atbilstība. Pēc čarlza Darvina, vispārīgu sabilstību īsteno dabiskā atlase un to apsteidzoša mākslīgā atlase - cīņa par labklājību, kurā uzvar un gūst privilēģijas šai cīņai vairāk piemērotās esamības - kas vispārīgas sabilstības sabiedrībā ir vispārīgi sabilstīgas esamības.
Ikviena valsts un valstu savienība ir jo stiprāka, jo vairāk vienota ir tās sabiedrība un vienotībā dažādība. Stipra valsts un savienība prasa dialektiski zinātnisku visa kopskatu (pasaules uzskatu) un tiesības katram indivīdam visu apstrīdēt. Labklājība ikvienā valstī prasa visas pasaules valstu kopvalsti.
Pretmetu vienības likumu atklāja 6. gs. p. m. ē. Heraklits, bet to pamatoja m. ē. 19. gs. Hegels.
Patiesība - visa loģisks attēls - nav loģiska, ja tā balstās uz "pašām par sevi saprotamām" aksiomām, - un šādi, ja tā balstās uz intuīcijas, kā tas ir klasiskā zinātnē. Loģiska patiesība prasa loģisku pamatu - savstarpēji apliecinošu, sevī noslēgtu jēdzienu sistēmu - un tādu loģisku pamatu savo tikai dialektiska (pretstatiska) zinātne. Tāpat kā viss balstās pats sevī dabiski, tā patiesība - visa loģisks attēls - balstās pati sevī loģiski.
Pēc Georga Hegela, kad jautājam: "Kas ir ikkas?", tad varam atbildēt, ka "Ikkas ir ne citi ikkas". Šādi, ikkas ir citu gan noteikts, gan noteicējs, - un, būdams citu, kas savukārt ir paša, ikkas ir arī sevis gan noteikts, gan noteicējs. Un šādi, ikkas ir pretmetu vienība (kur katrs pretmets ir savukārt vienība un katra vienība ir pretmets citām vienībām) - viss bezgalīgi, ikviena daļa visa galīgi.
Ikkas ir sevis un citu gan noteikts, gan noteicējs. Ja citu nav, nav arī noteiktības, - ir tikai nenoteiktība. Nenoteiktība attiecībās ir noteiktības nenoteiktība, - bet nenoteiktība par sevi ir sevis pašas nenoteiktība, - kas šādi ir gan nenoteiktība par sevi, gan nenoteiktība un noteiktība attiecībās, - kas dabiskās atlases ceļā izvērš visu un tajā mūs.
Viss ir esamba sevī un nesevī, kas atrodas sevī pašā, - un šādi, viss pats ir sevis īstenība un iespējamība - ir tas, kas tas ir, un ir tas, kas dara to esošu. Ja ne tā, tad viss ir ne viss, bet daļa visa. Viss pastāv ne citādi kā mūžīgā mainībā, - kas, būdama pastāvības pretmets, ir tās iespējamība. Ikviena daļa visa ir daļa tā kvantitātes un kvalitātes.
Ikviena esamība, būdama sevis gan noteikta, gan noteicēja, ir sevis noteiktību izvērsoša visā nenoteiktība par sevi - ģenerators, kas ģenerē pats sevi. Ikviena dzīva esamība ir ģenerators, - kas, ģenerēdams sevi, ģenerē sevis ģenerāciju. Dzīve ir izvērsība visā, kurā dzīva esamība maina sevi un tiek sevis mainīta no mazāka uz lielāku sevis visu.
Cilvēks, būdams pretmetu vienība, ir gan egoiska matērija - esamība visā - gan egoiska ideja - visa attēls matērijā. Matērijas egoisms ir indivīda egoisms, - idejas egoisms ir visa attēla egoisms un indivīda altruisms attēlotā visā, - kas sākumā ir altruisms egoismā, - bet, topot izvērsoši izvērsts, top par altruismu par sevi. Egoisms un altruisms vispārīgā sabilstībā top par indivīdu un sabiedrības dzīves jēgu.
Jo vairāk izvērsības, jo vairāk dzīves, - jo vairāk sabilstības, jo vairāk dzīves jēgas.
Dzīve ir "radošs komandējums", kurā mūs sūta nenoteiktība par sevi, kuras daļa mēs esam, un kurā atgriežamies, atkal saplūzdami ar to. Taču, būdami ideja - visa attēls, mēs esam nemirstīgi sevis izvērstā attēlotā visā.
Latvijas ceļš - no vārgas Latvijas vārgā Eiropas Savienībā uz stipru Latviju stiprā Eiropas Federācijā, - un uz stipru Latviju vēl stiprākā Pasaules Federācijā!
