Ar interesi sekošu, kāda pieredze ir darbojoties ar motorizētajiem EQ 1 ( 2 ) fotojomā, kaut gan to pamatmērķis ir vizuālo novērojumu ērtība ( daļēji plaša lauka fotogrāfija), tomēr ir aizraujoši izdibināt, ko var ‘’izspiest’’ virs normas... ja pacietība neizsīkst

. Minētās ( <kobalts>) ~ 16 s un Ortsa pirmais rezultāts izskatās visnotaļ cerīgi. Ja vēl pastāv iespēja gidēt un manuāli piekoriģēt ( jautājums, vai tas ir iespējams, vienlaikus, ar mehānisko rokas piedziņu motoram darbojoties ?), tad tā lieta neizskatītos bezcerīga arī garākām ekspozīcijām...
Pagājušonakt sanāca patestēt savu TAL 1 teleskopu ( kombinācijā ar Nikon D60 tišajā fokusā ) un montējumu ar rokas mehānisko sekošanu... secinājums – tā ir kritiskā robeža, daudzmaz pieņemamu kvalitāti nodrošināt pagrūti ( īpaši apgabaliem ar mazām deklinācijām, kur zvaigžņu leņķiskā kustība ir lielāka). Priekšstatam divas bildes – Kasiobejas zv-ja apgabals ( Cas gamma tuvumā, zv-ne HD 5015) ar improvizētu sekošanu ( viens labākais kadrs) un Polārzvaigznes apgabals ( ar nekustīgu teleskopu, zv-nes līdz ~ 14 mag ) kā standartu ( bez instrumentu kustības ‘’defektiem’’, stakoti 12 kadri), fotoaparāta iestatījumi vienādi abos gadījumos. Situācija nedaudz labāka, ja lieto jaudīgāku gidu ( uz doto brīdi noņemts, atrodas ‘’pārtapšanas’’ stadijā...).