| Saturns atrodas tālu no Saules. Tā daudzskaitlīgo pavadoņu pulkā, tālāk nekā krāšņie gredzeni, riņķo kāds neliels pavadonis, uz kura, iespējams, snieg mikrobi. Vairāku pārlidojumu laikā NASA zonde Cassini uz Encelada ir atklājusi ūdens geizerus, kuri izplūst no teorētiski iespējama zemledus okeāna. Šie geizeri, kas šaujas augšup pa spraugām pavadoņa ledainajā virsmā, varētu neparastā veidā aizvest mūs uz potenciāli apdzīvojamu zonu. 
"Vairāk nekā no 90 dažāda izmēra geizeriem, kas atrodas netālu no Encelada dienvidpola, izplūst ūdens tvaiks, ledus daļiņas un organiskās sastāvdaļas," pastāstīja planetārā zinātniece Kerolaina Porko. "Cassini ir lidojis cauri šai plūsmai jau vairākas reizes, izgaršojot to. Un mēs esam atklājuši, ka bez ūdens un organiskajām molekulām, ledus daļiņās ir arī sāls. Šī šķīduma sāls koncentrācija atbilst tai, kāda sastopama Zemes okeānos." Bagātīgā geizeru sistēma nav vienīgā Encelada dīvainība. Termālie mērījumi atklāj, ka dažām spraugām raksturīga aptuveni -80oC augsta temperatūra. "Ja apkopo visu siltumu, tad kopsummā no šīm spraugām izdalās aptuveni 16 gigavati termālās enerģijas," piebilda Porko. Viņa uzskata, ka uz šī niecīgā pavadoņa, tā iespējamajā šķidrajā zemledus ūdenskrātuvē, organisko vielu un siltuma avota klātbūtnē varētu eksistēt šādas tādas dzīvības formas, kādas mēs varam atrast līdzīgos apstākļos uz Zemes. "Uz Encelada pastāvošās ekoloģiskās sistēmas varētu atgādināt tās, kas atrodas mūsu planētas dzīlēs. Karstums un šķidrs ūdens ir sastopams vulkāniskajos pazemes iežos uz Zemes. Tajos dzīvojošie mikroorganismi pārtiek no ūdeņraža, kas rodas ūdenim reaģējot ar karstajām klintīm, un oglekļa dioksīda, veidojot metānu, kurš tiek pārveidots ūdeņradī. Un tas viss tiek paveikts bez Saules gaismas klātbūtnes vai jebkā cita, kura ražošanai nepieciešama Saules gaisma," skaidroja Porko. Kādēļ Encelads zinātniekiem šķiet īpaši pievilcīgs? Jo tā dzīvībai derīgā zona ir viegli pieejama izpētei. "Tā izverd kosmosā, kur mēs varam paņemt paraugus. Tas skan traki, bet uz šīs mazās pasaules varētu snigt mikrobi. Galu galā, cik man zināms, tā ir visdaudzsološākā vieta astrobioloģiskiem pētījumiem. Mums pat nevajag urbt tā virsmu. Mēs varam izlidot cauri geizerim un analizēt to. Vai arī nolaisties uz virsmas un izbāzt mēli. Un voilà, mums ir tas, pēc kā mēs devāmies ceļā," teica Porko. Encelada siltuma avots ir pats Saturns. Zinātnieki uzskata, ka milzu planētas gravitācija staipa Enceladu, kā rezultātā tā dzīlēs rodas karstums. Līdzīgi sakarst parasta metāla papīra saspraude, ja jūs to ātri lokat. "Bet plūdmaiņas izraisītās deformācijas, kādas novērojamas mūsdienās, nav pietiekamas, lai saražotu visu siltumu, kurš izplūst no Encelada. Viens veids, kā atrisināt šo dilemmu, ir pieņemot, ka daļa no mūsdienās konstatētā siltuma ir saražota un uzkrāta pavadoņa dzīlēs jau agrāk," skaidroja Porko. 
Zinātniece uzskata, ka agrāk Encelada orbīta varēja būt krietni vien ekscentriskāka. Jo lielāka ekscentricitāte, jo iespaidīgākas plūdmaiņas deformācijas, kuru rezultātā tiek ražots siltums. Šāda scenārija gadījumā karstums uzkrātos mazā pavadoņa dzīlēs, izkausējot daļu ledus un atjaunojot zemledus okeānu. "Tagad, kad orbītas ekscentricitāte ir mazinājusies, karstums, kas plūst no pavadoņa dzīlēm, ir pagātnē un tagadnē saražotā kombinācija. Tā kā izdalās vairāk siltuma nekā tiek saražots, Encelads atdziest un šķidrais ūdens sasalst. Ir modeļi, kuros redzams, ka tas nekad nesasalst pilnībā, tādejādi orbīta atkal varētu kļūt ekscentriska un cikls sākties no gala," Porko izklāstīja savas pārdomas. Lai arī kas ražotu siltumu, Porko padomā ir kāds plāns. Tas ir ļoti vienkāršs. "Mums vajag doties uz Enceladu un to pārbaudīt," secināja zinātniece. NASA |
