Pirmo reizi zinātnieki ir iemūžinājuši milzu ledus planētas Urāna polārblāzmu no Zemes, atrodot jaunus pierādījumus tam, cik dīvaina pasaule ir šī tālā planēta. Fotosesija tika realizēta, izmantojot precīzi ieplānotus novērojumus ar Habla kosmisko teleskopu. Jaunatklātais Urāna gaismas šovs sastāvēja no īsslaicīgiem, vājiem, spīdošiem punktiem, kas nav salīdzināmi ar krāsaino gaismu aizkariem, kas bieži apjož Zemes polus. Nesenie novērojumi bija pirmie, kuros izdevās ieraudzīt Urāna polārblāzmu ar teleskopu no Zemes. Zinātnieki divas reizes reģistrēja izgaismotos punktus Urāna dienas pusē, kura ir redzama no Habla. Agrāk tālās polārblāzmas tika mērītas tikai ar garām lidojošu kosmisko aparātu instrumentiem. Atšķirībā no Zemes polārblāzmām, kuras var izgaismot debesis zaļās un violetās krāsās stundām ilgi, nesen novērotās Urāna polārblāzmas ilga tikai pāris minūtes. 
Polārblāzmas pamatā ir magnetosfēras iezīme. Magnetosfēra ir ap planētu izvietots reģions, kuru kontrolē planētas magnētiskais lauks un veido Saules vējš - nemainīga lādētu daļiņu plūsma no Saules. Polārblāzma veidojas atmosfērā, kad lādētas Saules vēja daļiņas paātrinās magnetosfērā un magnētiskais lauks tās novada tuvu pie magnētiskajiem poliem. Tādēļ Zemes polārblāzmas pārsvarā ir sastopamas augstos platuma grādos. Pretēji Zemes un pat Jupitera un Saturna magnetosfērām „Urāna magnetosfēra ir ļoti slikti izpētīta,” teica pētījuma vadītājs Laurenss Lemijs no Parīzes Observatorijas (Francija), kura komandā ietilpa zinātnieki no Francijas, Lielbritānijas un ASV. Polārblāzmas uz Urāna ir vājākas nekā uz Zemes. Urāns atrodas vairāk kā 4 miljardus kilometrus tālu. Iepriekšējo mēginājumu saskatīt Urāna polārblāzmas no Zemes rezultāti bija nepārliecinoši. Pēdējo reizi astronomi Urāna polārblāzmas labā kvalitātē vēroja pirms 25 gadiem, kad kosmiskais aparāts Voyager 2 pašāvās garām planētai un ierakstīja gaismas šova spektru. „Kopš 1986. gada šī planēta detalizēti ir pētīta tikai vienu reizi, kad tai garām lidoja Voyager. Pēc tam mums nav bijušas iespējas veikt jaunus šīs ļoti neparastās magnetosfēras novērojumus,” pieminēja Lemijs. Planētu pētnieki zina, ka, ņemot vērā rotācijas ass novietojumu, Urāns ir dīvainis starp Saules sistēmas planētam. Citas planētas līdzinās rotējošiem vilciņiem, kas riņķo apkārt Saulei, bet Urāns ir kā vilciņš, kas ir nogāzts uz sāniem, bet turpina griezties. Pētniekiem ir radušās aizdomas, ka nesen novēroto polārblāzmu neparastā parādīšanās ir saistīta ar Urāna dīvaino rotāciju un magnētiskās ass īpatnībām. Magnētiskā ass ir nobīdīta gan no planētas centra, gan arī no rotācijas ass par veseliem 60°, kas ir ekstremāla nobīde, salīdzinot ar 11° nobīdi uz Zemes. Zinātnieki teoretizē, ka Urāna magnētisko lauku rada planētas sāļais okeāns. Tādēļ magnētiskā ass ir nobīdīta no planētas centra. 2011. gadā novērotās polārblāzmas atšķiras ne tikai no Zemes polārblāzmām, bet arī no Voyager 2 reģistrētajām. Kad Voyager 2 lidoja garām Urānam, planēta bija tuvu saulgriežiem - tās rotācijas ass bija vērsta Saules virzienā. Šādā konfigurācijā magnētiskā ass bija novietota lielā leņķī attiecībā pret Saules vēja plūsmu, veidojot Zemei līdzīgu magnetosfēru, lai arī tā bija mazliet dinamiskāka. Tādejādi 1986. gada apstākļos polārblāzmas pastāvēja ilgāk un pārsvarā tika novērotas planētas nakts pusē, atšķirībā no nesen redzētajām, līdzīgi kā tas ir uz Zemes. Habla kosmiskais teleskops neredz planētas otru pusi, līdz ar to pētnieki nezina, vai tur rodas polārblāzmas un kāda tipa tās varētu būt. Jaunākie novērojumi tika veikti laikā, kad planēta bija tuvu ekvinokcijai, kad Urāna rotācijas ass nav vērsta Saules virzienā un tā atrodas gandrīz perpendikulāri Saules vēja plūsmai. Kā paskaidroja Lemijs, pateicoties planētas magnētiskās ass nobīdei, periodā ap ekvinokciju vienas Urāna dienas laikā katrs magnētiskais pols reizi dienā ir vērsts Saules virzienā un visticamāk tas ir ļoti atšķirīgo polārblāzmu iemesls. „Šī konfigurācija ir unikāla mūsu Saules sistēmā,” papildināja Lemijs, kurš arī pieminēja, ka 2011. gadā novērotie spīdošie punkti atradās tuvu Urāna ziemeļu magnētiskā pola platuma grādiem. Urāna polārblāzmu attēlu iegūšanu nodrošināja veiksme un precīza plānošana. 2011. gadā Zeme, Jupiters un Urāns bija nostājušies līnijā tā, ka Saules vēji varēja plūst no Saules uz Urānu garām Zemei un Jupiteram. Kad 2011. gada septembra vidū uz Saules tika novēroti vairāki uzliesmojumi, kuros tika radīti lādētu daļiņu mākoņi, pētnieki izmantoja ap Zemi riņķojošos satelītus, lai novērotu Saules vēja ierašanos uz Zemes divas līdz trīs dienas vēlāk. Divas nedēļas pēc tam Saules vējš pagāja garām Jupiteram ar ātrumu 500 km/s. Izrēķinot, ka lādētās daļiņas sasniegs Urānu novembra vidū, komanda rezervēja Habla kosmiskā teleskopa laiku. „Kopš Voyager 2 atklāja, ka Urāns ir „dīvains radījums”, mēs ļoti vēlējāmies veikt labākus novērojumus. Šis bija ļoti gudrs veids, kā uz to palūkoties,” teica Frena Bagenāla, planētu pētniece no Kolorado Universitātes. Urāna magnetosfēras labāka izpratne var palīdzēt zinātniekiem pārbaudīt izvirzītās teorijas par Zemes magnetosfēras funkcijām. ”Mums ir idejas par to, kā lietas strādā uz Zemes un tādās vietās kā Saturns un Jupiters, bet es neticu, ka var patiešām zināt, kā kaut kas darbojas, līdz tas nav pārbaudīts pilnīgi atšķirīgā sistēmā,” piebilda Frena. American Geophysical Union | 
