| Saturna pavadoņa Titāna neparasto kāpu raksta noslēpumu glabā vējš. Izrādās, ka kāpu veidošanās nav atkarīga no valdošo vēju virziena. Eiropas kosmosa aģentūras zondes Huygens zondes dati un informācija par planētu atmosfēras rotācijas principiem ļāva noskaidrot, ka Titāna valdošie vēji pūš no austrumiem uz rietumiem ekvatora apvidū. Kad NASA zonde Cassini pirmo reizi nofotografēja Titāna kāpas 2005. gadā, atklājās, ka šo kāpu orientācija liecina par to, ka vēji pūš pretējā virzienā - no rietumiem uz austrumiem. Jaunākie Tetsujas Tokano pētījumi, kuri publicēti žurnālā Aeolian Research, mēģina izskaidrot šo paradoksu. Izrādās, ka gadalaiku maiņas uz Titāna izraisa īslaicīgu vēja virziena maiņu. Šīs brāzmas, kas neregulāri uzrodas aptuveni divu gadu ilgā periodā, pūš no rietumiem uz austrumiem un ir spēcīgākas nekā valdošais vējš, kurš pūš pretējā virzienā. 
"Bija grūti noticēt, ka tur būs pastāvīgi austrumu virziena vēji, par ko liecināja kāpu raksts," teica Tokano no Ķelnes universitātes. "Dramatiskā, musonu tipa vēja virziena maiņa, kas parādījās ap ekvinokcijas laiku, izrādījās noteicošais faktors." Milzīgajās Titāna smilšu jūrās kāpas ir sastopamas ne tālāk par 30. platuma grādu no ekvatora. Tās ir aptuveni kilometru platas un desmitiem līdz simtiem kilometrus garas. To augstums pārsniedz 100 metrus. Kāpu smiltis ir veidotas no ogļūdeņražiem. Zinātnieki prognozēja, ka vēji ap Titāna ekvatoru pārsvarā pūš no austrumiem uz rietumiem, jo augstākos platuma grādos tie pūš no rietumiem uz austrumiem. Pamatojoties uz atmosfēras rotācijas pamatprincipiem, vējiem tādējādi vajadzētu līdzsvaroties. Tokano veica atkārtotu Titāna globālās cirkulācijas modeļa analīzi, kuru viņš izveidoja 2008. gadā. Šis modelis tika izstrādāts, kā paraugu izmantojot Zemes un Marsa modeļus. Tokano pievienoja papildus informāciju par Titāna topogrāfiju un formu, izmantojot Cassini datus. Atkārtotās izpētes ietvaros Tokano pievērsa vairāk uzmanības vēja virzienam atsevišķos laika periodos nevis vidējām vērtībām. Ekvinokcijas periods krasi atšķīrās. Ekvinokcija iestājas divreiz Titāna gada laikā, kas ir aptuveni 29 Zemes gadus garš. Tad Saule spīd tieši virs ekvatora un rada atmosfēras sajaukšanos šajā zonā. Turbulences rezultātā mainās ne tikai vēja virziens, bet palielinās tā ātrums. Uz Zemes līdzīga vēja virziena maiņa tiek novērota virs Indijas okeāna, kad notiek sezonu maiņa starp musoniem. Epizodiskās vēja brāzmas pūš ar ātrumu 1 līdz 1,8 metri sekundē. Lai iekustinātu smiltis, vējam jāpūš ar ātrumu vismaz 1 m/s. Tipiskie austrumu-rietumu vēji šo ātrumu nekad nepārsniedz. Uz Zemes šādas kāpas, kuras veidojušas spēcīgas, bet īslaicīgas vēja brāzmas, atrodamas ziemeļu Namībijā Āfrikā. 
"Tas ir smalks atklājums. Tikai iedziļinoties statistikā par vēju, ir izdevies atrisināt šo neparasto paradoksu," teica Ralfs Lorencs no Džona Hopkinsa universitātes. Šis darbs lieti noderēs, plānojot nākamās nolaišanās misijas uz Titāna, jo palīdzēs izvēlēties pareizo stratēģiju iespējamo vēja plūsmu radīto traucējumu prognozēšanai, ietekmes novēršanai vai izmantošanai. NASA JPL | 
