| "Kosmosa sacensību" agrīnajos gados (1957. - 1975.) divi vīri izdomāja pārbaudīt zinātniski vienkāršu, bet kulturāli ļoti sarežģītu teoriju, ka kosmiskajiem ceļojumiem daudz labāk ir piemērotas sievietes nevis vīrieši. 1960tajos gados doma par sievieti kosmosā pati par sevi bija ārkārtīgi radikāla. Aptuveni 75% ASV sieviešu bija mājsaimnieces. Sievietes nevarēja kļūt par militārajām pilotēm vispār. Sievietēm vajadzēja vīra atļauju, lai saņemtu aizdevumu bankā, lai iegādātos īpašumu vai nopirktu lielāku sadzīves tehniku, piemēram, ledusskapi. Par spīti sociālajiem aizspriedumiem Hārvardu beidzis ķirurgs un ASV gaisa spēku ģenerālis mēģināja noteikt, vai sievietes nebūtu labāk piemērotas kosmiskajiem ceļojumiem. 1957. gadā startēja PSRS Sputnik, pirmais mākslīgais pavadonis, tādejādi oficiāli aizsākot kosmiskās sacensības. Nākamajā gadā ASV nodibināja NASA un iepazīstināja pasauli ar pirmo ASV astronautu grupu - Mercury 7 apkalpi. 1962. gadā Džons Glens kļūst par pirmo amerikāni kosmosā. 1950to gadu vidū ķirurgs Viljams Lovleiss un ģenerālis Donalds Flikerings sāka apspriest iespēju kosmosā sūtīt sievietes. Lovleiss bija viens no zinātniekiem, kas definēja astronautu kandidātu medicīnoskos kritērijus, ieskaitot Mercury 7 apkalpei. Viņu piedāvājums bija balstīts uz fizioloģiju un bija tīri prakstisks. Sievietes bija vieglākas un tādēļ to nogādāšanai kosmosā vajadzētu mazāk degvielas, kā arī sievietēm vajadzētu mazāk skābekļa. Sievietes daudz retāk piedzīvo sirdslēkmes un viņu reproduktīvie orgāni ir daudz mazāk jutīgi pret radiāciju. Galu galā izrādījās, ka sievietes daudz labāk spētu panest ilgstošus lidojumus un izolāciju. 1959. gadā tiek nodibināta "Sievietes kosmosā" jeb WISE programma. Kopumā pieteicās 19 sievietes no dažādām lidotāju skolām. Sievietes tika pakļautas identiskām pārbaudēm kā vīrieši. 68% medicīnisko pārbaudi izgāja bez problēmām, atšķirībā no vīriešu kontingenta, kur tikai 56% izrādījās medicīniski "ideāli". 13 sievietes, kuras kvalificējās, tika nodēvētas par Mercury 13 apkalpi - Bernise Bea Stedmane, Dženeja Hārta, Džeraldīne Džerija Slouna Trūhilla, Rea Elisona Voltmane, Sāra Lī Gorelika Retleja, Džena Dītriha, Meriona Dītriha, Mirtle Keigla, Irēne Levertone, Džīna Nora Džessena, Džena Hiksone, Vallija Fanka un Džeraldīne Džerija Kobba. Žēl, bet dati, kas tika savākti medicīniskajās pārbaudēs, nekad netika publicēti un laika gaitā tika pazaudēti. Tomēr ir zināms, ka labākās no 13 sievietēm varēja sacensties ar labākajiem no Mercury 7 apkalpes astronautiem. 
Džerija Kobba bija pirmā sieviete, kas pieteicās šai programmai. Viņa bija sākusi lidot jau 12 gadu vecumā. Kobbai piederēja daudzi ātruma, augstuma un attāluma rekordi. Savā mūžā viņa bija nolidojusi jau vairāk kā 10 000 stundas. Mercury 7 vispierezējušākais astronauts Džons Glens bija nolidojis tikai 5100 stundas. Kobbai tika veiktas standarta pārbaudes, personības un inteliģences testi, neiroloģiskie testi un psihiatriskās intervijas. Vienā no pēdējām pārbaudes dienām viņa tika iegremdēta skaņas izolētā tvertnē, kas pildīta ar aukstu ūdeni. Agrāko eksperimentu rezultātā ar aptuveni 100 subjektiem bija zināms, ka maksimālais laiks, ko tur var pavadīt, ir sešas stundas. Pēc tam sākas halucinācijas. Kobba ūdenī pavadīja deviņas stundas, tad zinātnieki nolēma pārbaudi pārtraukt. Žaklīna Džekija Kohrana bija viena no vadošajām sievietēm ASV aviācijā 1960tajos gados. II Pasaules kara laikā viņa vadīja WASP vienību. 1953. gadā viņa kļuva par pirmo sievieti, kas pārvarējusi skaņas barjeru. Lai arī viņa zināja par "Sievietes kosmosā" projektu, viņa neatbilda vajadzīgajiem kritērijiem, lai pieteiktos pati. Tā vietā viņa palīdzēja sponsorēt šo projektu finansiāli. Par spīti finansējumam un daudzsološajiem pārbaužu rezultātiem, programma netika virzīta tālāk. Kobba uzņēmās vadību un centās šo programmu lobēt valdības līmenī līdz pat 1965. gadam. Turpmāk viņa piedalījās misionāru lidojumos Amazonē un 1980. gadā tika izvirzīta Nobela Miera prēmijai par savu ieguldījumu. Paies vairāk kā 30 gadi kopš pirmajām pārbaudēm līdz 11 no 13 sākotnējām Mercury 13 sievietēm satiksies. Šoreiz tas notika 1995. gadā, kad viņas ieradās noskatīties kā Eilīna Kolinsa pilotēs pirmo Krievijas-ASV apvienoto lidojumu. Lovleisa un Flikeringa vīzija bija nozīmīga ne tikai zinātniski, bet arī socioloģiski. Nenoliedzami, ka viņu pūles un centieni ir krietni vien pavirzījuši kosmosa izpētes programmu, atverot to ne tikai vīriešiem, bet arī sievietēm, kuras, iespējams, ir daudz labāk piemērotas ceļošanai kosmosā. Space Travel | 
