Sauss, auksts vējš brāžas zem zilajām debesīm. Brūnas, bēšas un dzeltenas Atakamas smiltis zem manām kājām. Šeit augšā žilbinošā Saule nespēj nomākt karaliski zilās debesis. Virs manas galvas svilpo un vibrē vējā meteoroloģijas masts. Nedaudz zemāk divas kabīnes un ģenerators. Francisko Gomezs Serda milzīgās saulesbrillēs, ar brūnu ādu un noputējušām, biezām ūsām ietinies jakā ir enerģijas pārpilns. Ciemiņi šeit ir reti, jo īpaši tik tāli. Balstoties uz reģistru, kas tiek uzturēts kopš 1983. gada, viņš pāršķir lapaspuses un meklē ... Francisko Gomezs Serda ir meteorologs, kurš kopā ar abiem saviem dēliem apkalpo Cerro Paranal. Viņi Eiropas Dienvidu observatorijas uzdevumā pēta debesis virs šī mazpazīstamā kalna. Es šeit ierados pa mazliet grambainu ceļu. Virsotnē ir vieta tikai divām kazarmu tipa būdām, vienai vai divām mašīnām un meteoroloģiskajam mastam. Uzstādīt teleskopu šeit? Tiešām, jūs to nopietni? Gaiss ir tik sauss, ka es burtiski varu sagaršot lielo augstumu. Bet nē, 2660 metri, tas nav tik augsti ... Francisko Gomezs Serda pārlūko statistiku ... 1983., 1984., 1985., 1986., 1987., janvārī, februārī, martā ... Skatoties pār viņa plecu, es lasu „fotometriskas debesis” katrā rindā .. un tad pēkšņi Francisko triumfējoši iesaucas: „Skaties! Redzi? Šeit ir bijis lietus, nedaudz vairāk kā pirms gada.” 
Es apskatos apkārt. Tuksnesis visapkārt. Nekad neko tādu neesmu redzējis. Tūkstošiem pauguru un kalnu - Cerro Cometa, Cerro Ventarones, Cerro La Chira, Cerro Vicuna Mackenna, Cerro Armazones. Visi šie kalni atrodas augstumā starp 2600 un 3200 metriem un stiepjas pretim horizontam ar savām maigajām formām un nenoteikto krāsu, dzeltenā un vara toņa sajaukumu. Un tad viens punkts pievērš sev uzmanību starp visām smilšainajām ēnām un zeltainajām smiltīm. Llullaillaco vulkāna mirdzošā baltā piramīda slejas neticami augstu. Izolēta un neiederoša, vienlaicīgi maza un iespaidīga tā valda Atakamas tuksnesī ar saviem 6778 metriem ... 
Tas notika tieši pirms 25 gadiem, 1987. gada maijā. Pārnova Lielajā Magelāna mākonī jorpojām vāji spīdēja naksnīgajās debesīs, saskatāma ar neabruņotu aci, un es biju ieradies astronomu paradīzē. Es nevarēju atcerēties kalna nosaukumu, uz kuru Eiropas Dienvidu observatorija mani uzaicināja. Francisko Gomezs Serda atbildēja: „Cerro Paranal, mēs esam uz Cerro Paranal.” 
Kopš 1987. gada nav bijis neviens gads, kad es tur neesmu atgriezies ... Daži ir apsēsti ar Sahāras tuksnesi vai okeāniem, vai ar mistiskajām Alpu vai Himalaju virsotnēm. Mani apbrūra Atakamas tuksnesis. Katru reizi, kad es dodos uz Cerro Paranal, mani no jauna savaldzina tā bruģētais ceļš, nolīdzinātā virsotne, augsto tehnoloģiju viesnīca, vienu akru lielā platforma uz virsotnes, darbīgā vadības telpa, četri milzīgie kupoli un nepamet sajūta, ka atrodies uz kosmisko kuģu lidlauka. Es smaidu, atceroties mazo, vēju appūsto ģimeni no Čīles, kas gadiem ilgi palīdzēja atklāt labāko astronomisko vietu uz planētas. Science & Vie |
