ASV Jūras spēku zinātniskās laboratorijas (NRL) pētnieki ir atklājusi agrāk nezināmas struktūras uz Saules – koronālās šūnas, kur augstas temperatūras koronālās emisijas ir ierobežotas kūļu veidā, un tās izplešas uz augšu no unipolāras magnētiskās indukcijas plūsmas koncentrācijas vietas. NRL pētnieki uzskata, ka šo šūnu reģionu izpēte nākotnē var palielināt izpratni par magnētiskā lauka līniju savienošanos pie koronālā cauruma robežām un to, kā šīs izmaiņas iespaido Saules vēju. Dr. Nīls Šīlejs un Harijs Varens no NRL Kosmosa zinātnes departamenta apraksta šīs koronālās šūnas kā „sveces uz dzimšanas dienas tortes”, jo tās parādās atsevišķos kūļos. Pētnieki šīs šūnas konstatēja ultravioletā starojuma līnijās, kas raksturīgas temperatūrām ap miljons grādiem pēc Kelvina skalas. Lai arī zinātnieki atklāja šīs struktūras, izmantojot augstas izšķirtspējas attēlus no Saules dinamikas observatorijas (SDO), viņi šīs šūnas novēroja arī kosmisko aparātu STEREO-A un –B ultravioletajā diapazonā fotografētajos attēlos, kā arī Saules un heliosfēras observatorijas (SOHO) fotogrāfijās, kas iegūtas 2000. gadā neilgi pirms iepriekšējā Saules aktivitātes maksimuma. Papildus šiem datiem viņi izmantoja arī Doplera attēlus, kas tika izveidoti no kosmiskā aparāta Hinodes ekstrēmi-ultravioletā diapazona spektrometra (EIS) fotogrāfijām, lai secinātu, ka šūnas centrā plūsma uz āru ir ātrāka nekā pie tās robežām. 
Pētnieki izmantoja videmateriālu, kas tika izveidots no attēliem, kurā redzami specifiski reģioni Fe XII 193 angstrēmu diapazonā, kamēr tie šķērsoja Saules disku. Diska centra tuvumā koronālās šūnas atgādināja fotosfēras granulas ar gaišiem centriem un tumšām, šaurām starpšūnu joslām. Tomēr to diametrs, kas ir aptuveni 30 tūkstoši kilometru, ir daudz lielāks nekā granulām raksturīgie tūkstots kilometri. Salīdzinot iegūtos datus ar fotosfēras magnētiskajām kartēm, kas tika izveidoti ar SDO Helioseismisko magnētisko fotokameru, izrādījās, ka šūnas pārsvarā ir izvietotas ap unipolāras magnētiskās indukcijas plūsmas koncentrācijas vietām. Joprojām nebija skaidrs, vai šūnu emisijas nāk no noslēgtu cilpu augšējām daļām Saules virsmas tuvumā, vai arī no garākām lauka līnijam, kas iestiepjas augstākos vainaga reģionos. Atbilde uz šo jautājumu tika atrasta, kad tika veikti novērojumi reģionos, kas atrodas tālāk no Saules diska centra. Tur šūnas bija redzamas kā gari emisijas kūļi, kas stiepās uz tuvāko Saules malu. Vienlaicīgi veiktos novērojumos ar kosmiskajiem aparātiem STEREO-B un SDO, kuri riņķo 90° attālumā pa Zemes orbītu apkārt Saulei, varēja pamanīt to pašus emisijas kūļus, bet vērstus pretējos virzienos. Šāda stereoskopiska aina apstiprināja pieņēmumu, ka koronālās šūnas ir emisijas kolonas, kas, gluži kā sveces uz dzimšanas dienas tortes, radiāli plešas uz āru cauri apakšējam vainagam. 
Pētnieki noskaidroja arī, kā koronālās šūnas tiek iedegtas un nodzēstas, un atklāja, ka šūnu redzamība ir cieši saistīta ar netālu esošo koronālo caurumu evolūciju. Koronālās šūnas uzradās, kad caurumi aizvērās, un pazuda, kad caurumi atvērās. Šī uzvedība liek domāt, ka koronāliem caurumiem ir tāda pati šūnas magnētiskā struktūra kā jaunatklātajām koronālajām šūnām, bet šī struktūra nav redzama, kamēr nav iejaukusies pretējas polaritātes plūsma, kas liek dažām atvērtajām magnētiskajām indukcijas plūsmām caurumos aizvērties. Koronālajos caurumos, kas atrodas Saules ziemeļu un dienvidu polos, tas novērojams, tuvojoties Saules plankumu skaita maksimumam. Šobrīd aktīvajā ciklā ir iestājies šis periods. Pētījuma laikā Dr. Šīlejs un Varens novēroja, ka šūnu reģioni pazuda brīžos, kad to tuvumā izverda Saules pavedieni. Hromosfēras lentai šķērsojot reģionu un signalizējot par izvirduma laikā pārrauto lauka līniju atpakaļ savienošanos, aiz tās uzradās tās pašas šūnas. Tas liecina, ka materiālu kūļi veidojas strauji, kopā ar saistīto magnētisko lauku atpakaļ savienošanos. 
Jau šobrīd koronālo šūnu atklājums ir vairojis mūsu zināšanas par koronālajām magnētiskajām struktūrām. Nākotnē koronālo šūnu attīstības izpēte var uzlabot zinātnieku izpratni par magnētisko lauku līniju atpakaļ savienošanos pie koronālo caurumu robežām, un kā tas ietekmē Saules vēju un kosmiskos laikapstākļus Zemes tuvumā. U.S. Naval Research Laboratory |
