| Pētījumi, kuros tika izmantoti NASA Swift satelīta novērojumi rentgenstaru un ultravioleto staru diapazonā, ir snieguši jaunu ieskatu par Ia tipa pārnovu nezināmajiem izcelšanās avotiem. 
Ia tipa pārnovas var izveidoties trīs veidu sistēmās. Pirmie divi attēli attēlo balto punduri binārā sistēmā. Tie uzkrāj matēriju, kas tiek savākta no sarkanās milzu zvaigznes. Attēlā pa kreisi sarkanās milzu zvaigznes masa daudzreiz pārsniedz Saules masu, bet attēlā pa vidu zvaigznes masa ir līdzīga Saules masai. Tiek uzskatīts, ka matērija uzkrājas uz batlā pundura, līdz tas eksplodē. Swift satelīta iegūtie dati, kas iegūti izpētot daudzas Ia tipa pārnovas, būtībā izslēdz šo versiju. Pieaug pierādījumu skaits, kas rosina domāt, ka dažas Ia tipa pārnovas rodas, kad bināras sistēmas baltie punduri (attēlā pa labi) saduras un apvienojas. Šajos sprādzienos, kas nedēļām ilgi var aizēnot galaktiku, izdalās liels un nemainīgi noteikts enerģijas daudzums redzamajā gaismā. Tādēļ šī tipa pārnovas ir visvērtīgākie instrumenti, lai mērītu attālumus visumā. Tā kā astronomi zina absolūto Ia tipa pārnovu spožumu, nosakot to redzamo spožumu, var izrēķināt cik tālu tās atrodas. „Šīs pārnovas ir ļoti nozīmīgas, un astronomiem ir nedaudz neērti, ka mēs nezinam fundamentālas lietas par to vidi,” teica Stefans Imlers. „Tagad, pateicoties rentgenstaru un ultravioleto staru datiem no Swift, mums ir lielāka sapratne par to, kas ir nepieciešams, lai šīs zvaigznes uzsprāgtu.” 
Astronomi jau gadu desmitiem zina, ka Ia tipa pārnova rodas no baltā pundura, kas uzsprāgst, kad tas ir sasniedzis kritisko masu, bet apstākļus, kas izraisa šo sprādzienu, noteikt ir grūtāk. Saskaņā ar vispopulārāko scenāriju, baltais punduris rotē ap parastu zvaigzni un sūknē no tās matēriju. Gāze plūst uz balto punduri un palielina tā masu, līdz tā sasniedz kritisko robežu un notiek katastrofāls sprādziens. „Nezināmais faktors ir, kādas zvaigznes atrodas šajās sistēmās. Tās varētu būt ļoti dažādas, piemēram, kā Saule vai arī izteikti masīvākas, kā sarkanās vai zilās milzu zvaigznes,” teica fizikas absolvents no Merilendas Universitātes un rentgenstaru pētijuma līdzautors Broks Rasels. Saskaņā ar konkurējošu versiju, pārnovas rodas, kad divi baltie punduri binārā sistēmā saduras. Novērojumi liecina, ka Visumā notiek abi scenāriji, bet neviens nevar pateikt, kurš sastopams biežāk. Swift satelīta primārais uzdevums bija atrast gamma staru uzplaiksnījumus, kuri ir tālāki un augstākas enerģijas sprādzieni, kas ir saistīti ar melno caurumu rašanos. Papildus šiem uzplaiksnījumiem, astronomi var izmantot Swift satelītu arī citu objektu pētīšanai, ieskaitot jaunatklāto pārnovu izpēti. Swift satelīta rentgenstaru teleskops (XRT) jau ir veicis analīzi vairāk kā 200 pārnovām, no kurām aptuveni 30% ir Ia tipa. Rasels un Imlers apvienoja rentgenstaru datus par 53 vistuvāk zināmajām Ia tipa pārnovām, bet nevarēja noteikt rentgenstaru avotu. Zvaigznes visa sava mūža garumā izdala gāzes un putekļus. Kad pārnovas triecienvilnis ietriecas šajos materiālos, tie uzkarst un izstaro rentgenstarus. Rentgenstaru trūkums apkopotajās pārnovās norāda, ka šajās dubultzvaigžņu sistēmās nepastāv milzu zvaigznes un pat Saulei līdzīgās zvaigznes sarkanā milža posmā. Paralēlā pētījumā, kuru vadīja Pīters Brauns no Jūtas universitātes, tika apskatītas 12 Ia tipa pārnovas. Novērojumi tika veikti ar Swift satelīta ultravioleto/optisko teleskopu (UVOT) mazāk kā desmit dienas pēc pārnovu sprādziena. Pārnovas triecienvilnim vajadzēja radīt spēcīgāku ultravioleto starojumu brīdī, kad tas mijiedarbojās ar pavadoņzvaigzni. Lielākas zvaigznes radītu spožāku un ilgāku signāla pastiprināšanos. Swift UVOT neuztvēra šāda veida emisijas, līdz ar to pētnieki izslēdza lielas sarkanās milzu zvaigznes no Ia tipa pārnovu binārajām sistēmam. 
Šajos Swift UVOT attēlos ir redzama netālu esošā spirālveida galaktika M101 pirms un pēc Ia tipa pārnovas SN 2011fe parādīšanās. Sn 2011fe pārnova tika atklāta 2011. gada 24. augustā. Tā atrodas 21 miljonu gaismas gadu attālumā un ir vistuvākā Ia tipa pārnova kopš 1986. gada, bet tā tika konstatēta pārāk vēlu, lai to varētu iekļaut publicētajos pētijumos. Attēls pa kreisi ir konstruēts, izmantojot 2007. gada marta un aprīļa fotogrāfijas. Pārnova bija tik spoža, ka vairums Swift UVOT uzņēmumi bija ļoti īsi, un attēlā pa labi, lai labāk varētu parādīt galaktiku, ir izmantotas fotogrāfijas, kas uzņemtas laika posmā no 2011. gada augusta līdz novembrim. Aplūkojot abus pētijumus kopā, var secināt, ka baltā pundura pavadonis ir vai nu mazāka, jaunāka, Saulei līdzīga zvaigzne, vai arī vēl viens baltais punduris. Ultravioleto staru pētījumā izmantoti agrīnu, jūtīgu novērojumu dati. Kamēr tika rakstīts Brauna pētījums, daba nodrošināja lielisku pētijuma objektu SN 2011fe, kas ir tuvākā La tipa pārnova kopš 1986. gada. Pirmie Swift UVOT novērojumi neuzrāda ultravioleto staru signāla pastiprināšanos. Saskaņā ar rezultātiem no vēl nepublicēta pētijuma, ko arī vadīja Brauns, tas nozīmē, ka baltā pundura pavadonis ir mazāks par Sauli. Swift informācija par SN2011fe pārnovu figurē arī nepublicētajos pētijumos, kurus vadīja Alīsija Soderberga no Hārvardas-Smitsona Astrofizikas centra. Provizoriskie rezultāti liecina, ka sprādziens notika divu balto punduru apvienošanās rezultātā. Swift satelīts startēja 2004. gada novembrī. Misiju vada Godārda Kosmisko lidojumu centrs. Swift satelīta datus izmanto Pensilvanijas štata universitāte un citi nacionālie un starptautiskie partneri. NASA |
