Aizlidojošā komēta, kas 2011. gada nogalē sagādāja debesu vērotājiem skaistu šovu, kļuva par NASA Swift satelīta pētījuma mērķi. Putekļiem bagātā Garrada komēta (C/2009 P1) ļāva raksturot, kā mainās komētu aktivitāte lielākā attālumā no Saules. Komēta ir sasalušu gāzu gabals ar putekļu piemaisījumiem. Ceļojot Saules tuvumā, šīs „netīrās sniegapikas” aiz sevis vienmēr atstāj gāzes un putekļus. Šī procesa pamatā ir sasalušā ūdens pārvēšanās no ledus gazē un to dēvē par sublimāciju. Plūsmās, kuras uztur ledus sublimācja, izdalās putekļi, kuri atstaro Saules gaimsu un izgaismo komētu. Parasti komētas ūdens sastāvs ir sasalis līdz brīdim, kad tā ir pielidojusi aptuveni trīs reizes lielākā attālumā līdz Saulei nekā Zeme jeb 3 astronomiskās vienības (AV), tāpēc astronomi uzskata to par Saules sistēmas „sniega līniju”. 
„Garrada komēta radīja lielu putekļu un gāzu mākoni jau labu laiku pirms tā sasniedza sniega līniju, kas liecina, ka šo efektu neizraisīja sasalušais ūdens, bet gan kaut kas cits,” teica pētījuma vadītājs un asistējošais pētnieks Denis Bodevits no Merilendas universitātes. „Mēs plānojam izmantot Swift unikālās spējas, lai novērotu Garradd, kad tā šķērsos sniega līniju. Tikai dažas komētas ir pētītas šādā attālumā.” Ir zināms, ka komētas satur arī citas sasalušas gāzes, kā piemēram oglekļa monoksīdu un dioksīdu (CO un CO2), kuras sublimējas zemākās temperatūrās un lielākā attālumā no Saules. Šīs gāzes ir divi galvenie kandidāti, kas varētu uzturēt komētas aktivitāti aiz sniega līnijas, bet to var arī ietekmēt pāreja starp dažādām ūdens ledus formām. C/2009 P1 2009. gada augustā atklāja Gordons Dž. Garrads Saidingspringas observatorijā Austrālijā. Astronomi uzskata, ka šī komēta ir „dinamiski jauna”, kas nozīmē, ka, visticamāk, šis ir tās pirmais lidojums caur Saules sistēmas iekšējiem reģioniem, kopš tā ieradās Oorta mākonī, komētu "saldētavā", tūkstošiem AV attālumā no Saules. Garradda komēta vistuvāk saulei atradās 2011. gada 23. decembrī un palidoja garām Zemei 118 miljonu kilometru (1,27 AV) lielā attālumā 2012. gada 5. martā. Lai arī Swift primārais uzdevums ir atklāt gamma staru uzliesmojumus tālu Visumā, jauni mērķi ļauj apjaust, cik misija ir daudzpusīga. Viens no Swift instrumentiem - Ultravioletais/optiskais teleskops (UVOT) ir ideāli piemērots komētu pētīšanai. Instrumentā ietilpst prizmai līdzīga iekārta, ko dēvē par grism, kas sadala ienākošo gaismu atkarībā no viļņu garuma. Lai arī Swift UVOT nevar tiešā veidā atklāt ūdeni, ir zināms, ka ultravioletā starojuma ietekmē ūdens molekulas ātri sadalās ūdeņraža atomos un hidroksilgrupas (OH) molekulās. UVOT redz gan komētas putekļu atstaroto Saules gaismu, gan hidroksilgrupu un citu nozīmīgo molekulāro fragmentu, kā piemēram, cianīda (CN) un divatomu, un trīsatomu ogekļa ( attiecīgi C2 un C3) izstaroto gaismu. 
„Analizējot komētas ūdens un putekļu mākoņa rašanos un novērojot, kā mainās tā ķīmiskais sastāvs, komētai lidojot arvien tālāk Saules sistēmā, mēs varēsim labāk sarpast, kā darbojas komētas un kur tās ir veidojušās,” stāstīja pētnieks un Swift komandas dalībnieks Stefans Imlers no NASA Godārda Kosmisko lidojumu centra. Swift pēdējo reizi novēroja komētu 1. aprīlī, kad tā atraās 1,53 AV tālumā un tikko bija palidojusi garām Marsa orbītai. Lai arī detalizēti rezultāti vēl nav pieejami, Bodevits paredz, ka Garradda komēta sekundē izdalīja aptuveni 1514 litrus ūdens, kas ir pietiekoši daudz, lai piepildītu olimpisko peldbaseinu mazāk nekā 30 minūšu laikā. Bet ūdens, ko izdalīja komēta, sastādīja tikai pusi no putekļu masas, ko tā saražoja. Bodevits uzskata, ka katru sekundi komēta zaudēja aptuveni 3,5 tonas jeb aptuveni divreiz vairāk par parastas mašīnas masu putekļu un ledainu graudu formā. Pateicoties Garradda komētas spožumam un UVOT instrumenta jūtīgumam un izšķirtspējai, pētnieki to var novērot laikā, kad komētu vairs neredz lielākā daļa Zemes observatoriju. Ir plānots veikt novērojumus astoņos dažādos attālumos no Saules līdz 2013. gada aprīlim, kad komēta atradīsies aptuveni 5,5 AV attālumā. NASA |
