| Samērā nesen Jupiterā ietriecās kāds objekts un sadalījās atmosfērā. StarSpace tika iesūtīti jautājumi, kā gan gāzē var kaut kas ietriekties. Vai tad šim cietajam objektam nevajadzēja izlidot cauri Jupiteram? Kā vispār gāze turās kopā? Kāpēc tā neiztvaiko un neaizlido kosmosā? Par milzu planētu tiek saukta planēta, ja tās masa vismaz 10 reizes pārsniedz Zemes masu. Gāzu planētas, kā var noprast no nosaukuma, pārsvarā sastāv no dažādām gāzēm. Tomēr tās nesastāv tikai un vienīgi no gāzes. Tiek uzskatīts, ka to centrā ir ciets kodols, kura masa varētu būt aptuveni 20 reizes lielāka par Zemes masu. Tas varētu būt veidots no smagajiem metāliem vai cietajiem iežiem. Tomēr lielākā planētas masa ir dažādas gāzes, kuras kopā notur milzu gravitācija. Saturns un Jupiters lielākoties sastāv no hēlija un ūdeņraža, bet Neptūnā un Urānā ir lielāks daudzums metāna un amonjaka. Abas Saules sistēmas tālākās planētas nereti dēvē par ledus milžiem, jo to sastāvā ir šo gāzu ledus. 
Šīm planētām nav skaidri definētas virsmas. Gāze paliek arvien blīvāka centra virzienā, veidojot metāliskā ūdeņraža slāni. Neptūna un Urāna gadījumā spiediens varētu būt nepietiekams, lai šāds slānis izveidotos. To kodolus visticamāk ieskauj "ledus slānis", kas atgādina izkusušu sāli un sastāv no ūdens, metāna un amonjaka maisījuma. Planētu centrā un tā tuvumā ir milzīgs spiediens (vairāki miljoni atmosfēru) un temperatūra, kura sasniedz pat 20 000 K vai vairāk. Šādus apstākļus ir grūti atveidot laboratorijas apstākļos, tādēļ par milzu planētu centrālajiem apgabaliem vēl joprojām ir maz informācijas. Saules sistēmā atrodas četras milzu planētas - Jupiters, Saturns, Urāns un Neptūns. Tās visas ir ārējās planētas, kas atrodas tālāk no Saules nekā Merkurs, Venēra, Zeme un Marss. Tās ir ļoti lielas un masīvas. Piemēram, Jupiters ir aptuveni 320 reizes masīvāks nekā Zeme. 
Tā kā milzu planētas veidotas no gāzes, to blīvums ir salīdzinoši neliels. Ja Saturnu varētu ielikt milzu vannā ar ūdeni, tas peldētu pa virsu kā tāds ziepju burbulis. Šīs planētas ātri rotē ap savu asi un tādēļ ir nedaudz saplacinātas. Tā kā šie gāzu milži atrodas tālāk no Saules, uz tiem valda ievērojams aukstums. Jupitera atmosfēras augšējos slāņos temperatūra ir aptuveni 130 K, uz tālākām planētām vēl zemāka. Milzu planētu izstarotais siltums pārsniedz siltuma daudzumu, kādu tās saņem no Saules. Tas ir "atlikums" no enerģijas, kāda izdalījās veidojoties planētām. Uz Jupitera un Saturna siltums izdalās konvekcijas procesā, izraisot plūsmas metāliskajā ūdeņradī un izveidojot spēcīgu magnētisko lauku. Savukārt Urāna un Neptūna gadījumā magnētisko lauku, visticamāk, rada plūsmas "ledus slānī", kas ieskauj cieto kodolu. Uz milzu planētām notiek aktīva gāzu cirkulācija, veidojas mākoņu joslas, zonas un vētru sistēmas. Slavenākā no tām ir Jupitera Lielais sarkanais plankums, kurš pastāv vismaz 300 gadus. Ātrākais vējš novērots uz tālākās Saules sistēmas planētas - Neptūna. Voyager 2 1989. gadā atklāja Lielo tumšo plankumu, kurā vēja ātrums sasniedza pat 2400 km/h. Nereti šīs vētras pavada arī zibeņošana. 
Lai arī gāzu blīvums ir daudz mazāks par cieto planētu vidējo blīvumu, tas ir pietiekams, lai cietie objekti - asteroīdi un komētas, kas ietriecas milzu planētās, sadalītos ne mazāk efektīvi kā Zemes atmosfērā. Šādas sadursmes vairākkārt ir novērotas uz Jupitera. Visiem četriem milžiem ir daudz pavadoņu un gredzeni, bet tikai Saturna gredzenus iespējams ieraudzīt teleskopā no Zemes. Pirmatnējā gāzes un putekļu mākonī, kura centrā dzima Saule, veidojās sabiezējumi. Saules sistēmas ārējā reģionā bija aukstāks. Tur gāzes un šķidrumi pārvērtās par ledu. Attālumā, kas pārsniedza 5 astronomiskās vienības (AV) no Saules, atradās lielāka masas koncentrācija nekā tuvāk Saulei. Tādēļ šīs planētas veidojās ātrāk. 
Kad to masa 5 līdz 10 reizes pārsniedza Zemes masu, to gravitācija bija tik spēcīga, ka planētu aizmetņi sāka pievilkt Saules miglājā esošo gāzi. Pamazām šie milži bija iztīrījuši savu apkārtni un to augšana apstājās. Milzu planētas tādejādi spēja izveidoties daudz ātrāk nekā Zemei līdzīgās. Tiek uzskatīts, ka Jupiteram līdzīgās milzu planētas pilnībā izveidojās aptuveni 10 miljons gadu laikā. Iespējams, ka tās veidojās tuvāk Saulei un laika gaitā ir migrējušas prom no tās. 
Milzu planētas ir planētu tips, kurš visbiežāk tiek atklāts ap citām zvaigznēm. Liela daļa no citplanētām ir "karstie Jupiteri", kas atrodas daudz tuvāk zvaigznei nekā mūsu strīpainais milzenis. Lielas planētas ir daudz vieglāk atklāt ar metodēm un instrumentiem, kuri tiek izmantoti mūsdienās. Tās būtiski samazina zvaigznes izstaroto gaismas apjomu un arī daudz vairāk iesvārsta centrālo spīdekli, ap kuru planētas riņķo. Vairākām citplanētām ir izdevies izpētīt arī to atmosfēras sastāvu. Dažos gadījumos šo planētu orbītas atrodas dzīvībai labvēlīgajā zonā ap zvaigzni. Lai gan mūsdienās tiek uzskatīts, ka uz šīm planētām dzīvība nevar pastāvēt, nevar izslēgt iespēju, ka tāda var izveidoties uz pavadoņa, kas riņķo ap šādu milzeni. |
