| Divi zinātnieki no Jaunzēlandes 2011. gada 28. decembrī devās uz Antarktīdu, lai turpinātu pirms 100 gadiem nodibināto tradīciju - Zemes magnētiskā lauka mērījumus, kurus aizsāka Lielbritānijas pētnieks Roberts Skots. Regulāri magnētiskā lauka mērījumi ir svarīgi, jo, pateicoties Zemes ārējās kodola daļas kustībai, magnētiskie poli pārvietojas. Pēdējā gadsimta laikā abi poli pārvietojas ziemeļrietumu virzienā. Ziemeļpols no Kanādas dodas Sibīrijas virzienā ar ātrumu 60 kilometri gadā, bet magnētiskais dienvidpols virzās uz Austrāliju ar ātrumu 10-15 kilometri gadā. 
"Tas ir iespaidīgs ātrums," teica Stjuarts Benijs, viens no diviem zinātniekiem, kuri 2011. gada 28. decembrī devās uz Antarktīdu. Šī kustība tiek uzskatīta par normālu magnētiskā lauka īpašību, kura ir atkarīga no planētas magnētiskajām svārstībām. Pārvietošanās virziens var mainīties jebkurā laikā. Zemes magnētiskā lauka precīzi mērījumi tiek izmantoti, lai palīdzētu kalibrēt satelītu mērījumus un sniegtu informāciju globālajiem modeļiem, piemēram Pasaules magnētiskajam modelim, kurš tiek atjaunots reizi piecos gados. Pasaulē ir vairāk nekā 100 observatorijas, kuras regulāri veic Zemes magnētiskā lauka mērījumus. Jaunzēlandes speciālisti jau kopš 1957. gada ik pa pieciem gadiem veic mērījumus Skota uzceltajā būdā. 100 gadus ilga mērījumu vēsture nav nekas īpašs, bet vieta, kurp dodas abi zinātnieki, ir gan. 
"Lielākā daļa mērījumu, kuri ir sākti vēl agrāk, ir veikti kaut kur ērtā vietā Eiropā," piebilda otrs zinātnieks, kurš piedalās ceļojumā - Tonijs Hērsts. Hērsts un Benijs mērījumus veiks divās vietās. Pirmā no tām ir Vandas ezers Antarktīdas sausajās ielejās, kur gandrīz nemaz nesnieg. "Tā ir biedējoša aina - tur nav augsnes, tikai klintis un akmeņi, un mumificējušies roņi," teica Hērsts, kurš tur pabija pirms sešiem gadiem. Tad tālāk abi ceļotāji dosies uz Evansa ragu, kur joprojām atrodas Evansa būda un mērījumu vieta, kas uzcelta, neizmantojot dzelzi. "Novērojumu pajumte ir veidota no kaut kā, kas atgādina azbestu, bet mēs to neaiztiksim, lai apmierinātu ziņkāri," piebilda Hērsts. Abas vietas atrodas uz klintīm. Uz ledus novietotas stacijas pārvietotos pārāk ātri, lai novērojumus varētu atkārtot. Katrā no vietām, zinātnieki uzstādīs instrumentus, izmantojot ģeogrāfiskus orientierus, jo kompasu nevar izmantot tā kā magnētiskais lauks, kuram tas pakļaujas, ir izpētes objekts. Ar magnētiskā teodolīta palīdzību tiks izmērīti magnētiskā lauka leņķi gan paralēli, gan perpendikulāri virsmai. Ja perpendikulāro mērījumu veiktu pašā dienvidpolā, tam būtu raksturīgs 90o leņķis. Zinātnieki izmantos arī Overhauzera efekta magnetometru, lai noteiktu magnētiskā lauka intensitāti. Novērojumi liecina, ka kopš 1800. gadiem magnētiskā lauka intensitāte samazinās. Iespējams, ka tā ir sagadīšanās, bet nevar izslēgt, ka tas ir magnētiskā lauka polaritātes maiņas, kura varētu notikt pēc vairākiem tūkstošiem gadu, priekšvēstnesis. Visu mērījumu kompleksa paveikšana aizņem aptuveni stundu. Tā kā lauks svārstās atkarībā no Zemes griešanās un Saules iedarbības, tad mērījumi tiek veikti nepārtraukti vienas dienas ietvaros. "Iespējams, ka mērījumus vajadzētu veikt Antarktīdas ziemas laikā, kad magnētiskais lauks parasti ir mierīgāks, bet daudz jaukāk tur ir vasarā," pastāsīja Benijs. Šis ir Benija pirmais ceļojums uz Antarktīdu, kuru viņš gaidīja ar nepacietību, lai gan atzīst, ka nav liels aukstuma cienītājs. Daudz vieglāk šādus mērījumus varētu veikt ar satelītu palīdzību, bet ir maz tādu, kas to var paveikt. Vācijas CHAMP vāca datus periodā no 2000. līdz 2010. gadam. Dāņu Ørsted, kas startēja 1999. gadā, joprojām darbojas. Eiropas satelītu trijotne Swarm varētu startēt 2012. gadā. "Satelītu radīto karšu lielākais izaicinājums ir izveidot kaut ko tādu, kas attiecas uz Zemes virsmu. Satelīti atrodas virs jonosfēras vai tajā iekšā," piebilda ASV Ģeoloģiskās izpētes Ģeomagnētiskās izpētes departamenta padomdevējs Džefrijs Lovs. Hērsts pastāstīja, ka virszemes mērījumi kļūs arvien svarīgāki, jo tos izmantos satelītu iekārtu kalibrēšanai. Nature | 
