| Drīz pēc tam, kad Mēness bija izveidojies, asteroīds ietriecās tā dienvidu puslodē un izsita patiesi milzīgu krāteri, kas pazīstams kā Dienvidpola-Aitkena baseins, kura diametrs ir aptuveni 2500 kilometri, bet dziļums - 13 kilometri. "Tas ir lielākais un dziļākais krāteris uz Mēness, patiess bezdibenis," teica Noa Petro no NASA Godārda kosmisko lidojumu centra. Trieciens sadragāja Mēness garozu, izsvaidot materiālu pa Mēnesi un tuvējā kosmosā. Neiedomājams karstums izkausēja iežus, izveidojot lavas jūru. Tas bija tikai sākums. Miljardiem gadu laikā Mēness virsmu ir sacaurumojuši lielāki un mazāki asteroīdi. Tā ir pārklājusies ar sacietējušu lavu, atlūzām un putekļiem. Sākotnējā virsma jeb garoza praktiski nekur nav atrodama, vēl grūtāk ir ielūkoties dziļāk. 
Par laimi kāds krāteris Dienvidpola-Aitkena baseina malā var izrādīties noderīgs, lai ielūkotos Mēness vēsturē. Apollo baseins radies mazāka asteroīda sadursmes rezultātā, lai gan mazs ir nosacīts jēdziens, jo krātera diametrs ir gandrīz 500 kilometri. "Iedomājieties, ka jūs savā pagrabā izrokat vēl dziļāku bedri," teica Petro. "Mēs domājam, ka Apollo baseina centrā varētu būt pieejami dziļākie Mēness garozas slāņi. Ja tas tā ir, tad šī ir viena no retajām vietām uz Mēness, kur mēs varam aplūkot garozu, kur to nesedz vulkāniskais materiāls. Gluži tāpat kā ģeologi var rekonstruēt Zemes vēsturi, analizējot iežu atsegumus kanjonā, mēs varētu izzināt Mēness vēsturi, izpētot, kas ir redzams Apollo baseinā." Petro kopā ar kopēģiem izmantoja NASA instrumenta M3, kas savulaik atradās uz Indijas Mēness zondes Chandrayaan-1, datus. Jo dziļāk jūs ielūkojaties Mēness iežos, jo vairāk tur parādās dzelzs. Kad Mēness veidojās, tas lielā mērā bija izkusis. Smagākie elementi, tādi kā dzelzs, nogrima kodola virzienā, savukārt vieglākie - silīcijs, fosfors un nātrijs - peldēja augšpusē un izveidoja Mēness garozu. "Asteroīds, kas izveidoja Dienvidpola-Aitkena baseinu, visticamāk, iztriecās cauri garozai un skāra mantijas augšējos slāņus. Izkusušie ieži, kas izveidoja krātera pamatni, ir garozas un mantijas sajaukums. Mēs domājam, ka tur būs nedaudz vairāk dzelzs nekā Apollo pamatnē. To mums palīdzēja ieraudzīt M3 dati. Savukārt Apollo pamatnē ir vairāk dzelzs nekā apkārtnē esošajās augstkalnēs, kas norāda uz to, ka Apollo sadursmē tika atsegts garozas slānis, kas ir dziļāks par parastiem krāteriem, bet seklāks nekā Aitkena baseina gadījumā," skaidroja Petro. Šis garozas slānis netika skarts Dienvidpola-Aitkena baseina veidošanās brīdī, jo, kā uzskata Petro, tas atradās krātera malā, tālu prom no sadursmes epicentra. Dienvidpola-Aitkena baseins un Apollo baseins ir vieni no visvecākajiem Mēness krāteriem. Šāds secinājums tiek pamatots ar mazāku un jaunāku krāteru skaitu, kāds klāj abu krāteru pamatnes. Jo vecāks krāteris, jo vairāk tas ir nosēts ar jaunākiem krāteriem. Kad krāteris veidojas, tiek salauzta garoza un veidojas regolīta slānis - salauztu iežu gabalu un putekļu slānis. Lai arī Apollo baseins ir ļoti sens un klāts ar regolītu, tas joprojām var nodrošināt iespēju izpētīt zemākos garozas slāņus, jo mazāku sadursmju rezultātā materiāls netiek izkaisīts pārāk tālu. "Aptuveni 50% no krāterī esošā regolīta ir vietējas izcelsmes," stāstīja Petro. "Tas, ko mēs redzam ar M3, pārsvarā ir no zemākajiem garozas slāņiem." Šķiet, ka Zeme bombardēšanā cieta daudz mazāk nekā Mēness vai citas Saules sistēmas planētas. Milzīgie krāteri uz Marsa un Merkura liecina, ka milzu sadursmes bija plaši izplatītas. Uz Zemes šīs liecības ir izzudušas. Garoza ir atjaunojusies plātņu tektonikas rezultātā, un senos krāterus no Zemes virsmas ir izdeldējuši lieti, vēji un citi erozijas mehānismi. "Apollo un Dienvidpola-Aitkena baseini ļauj mums ielūkoties Mēness vēsturē, kas, savukārt, ir kā logs uz Zemes vētraino bērnību," piebilda Petro. NASA |
