| Ņūhempšīras universitātes zinātnieki un viņu sadarbības partneri ir noteikuši radiācijas līmeni uz Mēness virsmas, kuru rada galaktiskais kosmiskais starojums un lādētās daļiņas no Saules. To iedarbības rezultātā laika gaitā rodas ķīmiskas izmaiņas ūdens ledū un, vienlaicīgi, var rasties sarežģītas oglekļa molekulas, kas atgādina tās, no kurām pamatā sastāv visas bioloģiskās struktūras. Šī procesa rezultātā laika gaitā regolīts jeb Mēness augsne kļūst tumšāka. Mehānisma izpratne ir svarīga Mēness ģeoloģiskās vēstures izpratnei. Pētījumā tika izmantoti kosmisko staru teleskopa (CRaTER), kas atrodas uz Mēness izpētes zondes Lunar Reconnaissance Orbiter (LRO), dati. Izpētes grupu vadīja asociētais fizikas profesors Nātans Švadrons. Pētījuma līdzautors Hārlans Spenss ir CRaTER instrumenta vadošais pētnieks. 
CRaTER instruments mēra materiāla mijiedarbību ar galaktiskajiem kosmiskajiem stariem un lādētajām daļiņām no Saules. Abi starojuma veidi ir riska faktors gan cilvēka lidojumiem kosmosā, gan kosmiskajiem aparātiem. Ar CRaTER palīdzību zinātniekiem ir izdevies raksturot vispārējo Mēness starojuma vidi un noteikt tās bioloģisko ietekmi. LRO misijas ietvaros mērījumi iekrita periodā, kad kosmiskā starojuma līmenis bija sasniedzis augstāko reģistrēto līmeni, pateicoties neparasti ieilgušajam Saules aktivitātes cikla minimumam. Līdz ar to Saules sistēmas objekti saņēma lielāku starojuma devu. "Tā bija unikāla iespēja, jo mēs nekad nebijām veikuši šādus novērojumus ilgākā laika periodā, kas nozīmē, ka mums nebija iespējams apstiprināt teorētiskos modeļus," pastāstīja Švadrons. "Tagad modelēšanai ir daudz stabilāks pamats un mēs varam atveidot galaktiskā kosmiskā starojuma līmeni dažādos vēstures periodos, kad valdījuši atšķirīgi apstākļi starpplanētu telpā." Tādejādi zinātniekiem veidosies daudz labāks priekšstats par kosmiskā starojuma ietekmi uz objektiem Saules sistēmas ietvaros, kuriem nav atmosfēras. Vēl jo vairāk, CRaTER dati atklāj jaunu informāciju par kosmiskā starojuma divejādo ietekmi. Tas ne tikai apdraud cilvēkus un kosmiskos aparātus, bet var kalpot kā viens no noteicošajiem mehānismiem, kas maina debesu objektus, apstarojot to virsmu. Kosmiskajam starojumam mijiedarbojoties ar ūdens ledu, tiek atbrīvoti skābekļa atomi, kuri labprāt apvienojas ar oglekli un veido tā dēvētās prebeiotiskās organiskās molekulas. Pētījuma rezultātā uzlabotie modeļi ļaus ne tikai palūkoties uz starojuma vidi pagātnē, bet arī daudz efektīvāk prognozēt potenciālos draudus, kādus rada kosmiskais starojums un lādētās daļiņas no Saules. "Mūsu modeļi varēs atbildēt uz jautājumu, cik bīstama ir kosmiskā vide un cik bīstama tā var kļūt šo augstas enerģijas starojuma notikumu laikā," paskaidroja Švadrons. University of New Hampshire | 
