| Komētas ir ledainas un trauslas. Lielāko savas dzīves daļu tās pavada aukstās un tumšās Saules sistēmas nomalēs, tālu prom no iznīcinošajiem Saules stariem. Tā ir komētu iecienītā vide. Tomēr dažas komētas nav tik tipiskas. 2011. gada novembrī vaļasprieka astronoms Terijs Lavdžoiss ieraudzīja vienu šādu neparasto komētu. Veroties Austrālijas debesīs viņš pamanīja pūkaino objektu, kurš taisnā ceļā devās pretim Saulei. Mazāk kā 3 nedēļas pēc atklāšanas, 16. decembrī, komēta palidoja garām zvaigznei aptuveni 120 000 kilometru attālumā no tās virsmas. "Terijs bija atklājis Sauli skalpējošo komētu," teica Karls Betems no ASV Jūras spēku izpētes laboratorijas. "Mēs izskaitļojām, ka tās kodols varētu būt tikpat liels kā divi futbola lauki. Tā bija lielākā šāda tipa komēta pēdējo 40 gadu laikā." Sauli skalpējošās komētas nav nekāds jaunums. SOHO observatorijas attēlos vidēji reizi dažās dienās ir ieraugāma šāda komēta, kas dodas zvaigznes virzienā un iztvaiko tās karstajos staros. Šīs pašnāvnieces pieder tā dēvētajai Kroica grupai, kas izveidojusies pirms vairākiem simtiem gadu sadaloties lielākai komētai. Visbiežāk tās ir aptuveni 10 metrus lieli, trausli objekti, kas viegli iztvaiko Saules tuvumā. Lavdžoisa komēta arī piederēja šai grupai. Atšķīrās tikai izmēri. Sākotnēji tika uzskatīts, ka tās diametrs ir aptuveni 200 metri. Astronomi ar nepacietību gaidīja komētas un Saules tikšanos, cerībā novērot tās iztvaikošanu. Nebija šaubu, ka tas tā notiks. "Lavdžoisa komēta mūs pārsteidza," atceroties 16. decembra notikumus, teica Betems. "Tā ne tikai izdzīvoja, bet brīnišķīgi uzplauka." NASA Saules novērošanas observatorijas (SDO) attēlos bija redzams, ka komēta, tuvojoties Saulei, iztvaiko. Tomēr tā joprojām bija vesela, kad iznira otrā pusē Saules diskam. Lidojuma laikā tā bija zaudējusi asti, bet jau dažu stundu laikā aste atauga un bija vēl krāšņāka nekā iepriekš. 
"Būs godīgi, ja es teikšu, ka mēs bijām apstulbuši," pastāstīja Metjū Naits no Lovela observatorijas. "Lavdžoisa komētai vajadzēja būt lielākai nekā mēs uzskatījām, iespējams aptuveni 500 metrus platai." Tas nozīmē, ka tā bija lielākā Sauli skalpējošā komēta kopš Ikeja-Seka laikiem pirms aptuveni 40 gadiem. Lavdžoisa komētas aste aizņēma aptuveni pusi debesu juma. Lai gan, Lavdžoisa komēta nebija redzama dienas laikā, kā tas bija Ikeja-Seka komētas gadījumā, pēc tam, kad tā 1965. gada oktobrī bija palidojusi garām Saulei. Japānā, kur pamanīja šo sakarsuš komētu nieka 0,5 grādu attālumā no Saules, tika rakstīts, ka tā ir aptuveni 10 reizes spožāka nekā pilns Mēness. Lavdžoisa komēta nebija tik spoža. Jau dažas dienas pēc tam, kad tā pameta Saules apkārtni, komētu varēja ieraudzīt dienvidu puslodē pirms Saules ausmas. Komētas aste brīnišķīgi papildināja Piena Ceļu. Arī Starptautiskās kosmiskās stacijas astronauti vēroja komētu. Komandieris Dens Bērbenks aprakstīja to, kā "visbrīnišķīgāko skatu, kādu es jebkad biju redzējis kosmosā." Vēsturisko notikumu fiksēja daudzas zondes - SOHO, SDO, STEREO, Japānas Hinode un Eiropas mikrosatelīts Proba 2. "Mēs ieguvām kaudzi ar datiem," teica Naits. "Tomēr dažas lietas mēs joprojām nevaram izskaidrot."  Piemēram, kādēļ komētas aste tik ļoti drebēja brīdī, kad tā ielidoja Saules atmosfērā? Iespējams, to kontrolēja Saules spēcīgais magnētiskais lauks.
Kādēļ komēta atmosfērā pazaudēja asti un pēc tam to atkal ataudzēja? "Tā man ir viena no lielākajām mīklām," atzina Betems. Protams, vislielākais neatbildētais jautājums ir - kā galu galā izdzīvoja Lavdžoisa komēta? Šobrīd komēta atgriežas Visuma aukstumā, aiz sevis atstājot daudzus noslēpumus. "Tā atgriezīsies pēc aptuveni 600 gadiem," piebilda Naits. "Iespējams, ka mēs līdz tam tos būsim atminējuši." NASA | 
