| Astronomiem izdevies iegūt pirmos tiešos pierādījumus, ka Visuma izmēru "standarta mērauklu" jeb cefeīdu masa samazinās, kas nozīmē to, ka tās nav tik konstantas, kā agrāk tika uzskatīts. Šie atklājumi, kuri tika realizēti, izmantojot Spitzera teleskopu, palīdzēs vēl precīzāk noteikt Visuma vecumu, izmērus un izplešanās ātrumu. Šie standarti ir astronomiski objekti, kuri tiek izmantoti, lai izmērītu attālumus līdz citām, arvien tālākām un tālākām galaktikām. Pirmais no tiem ir pulsējošas zvaigznes, kas tiek dēvētas par cefeīdu maiņzvaigznēm jeb vienkārši cefeīdām. Nosakot precīzus attālumus līdz tām, iespējams daudz precīzāk noteikt attālumus līdz tālākiem objektiem. Katrs nākamais standarts, kas tiek izmantots lielāku attālumu mērīšanai, ir ļoti atkarīgs no iepriekšējā standarta precizitātes. Ja attālumi līdz cefeīdām ir nekorekti, nākamais solis vairs nav uzticams. Jaunākie novērojumi, kas veikti ar Spitzera teleskopu, liecina, ka cefeīdas ir jāizpēta rūpīgāk. Infrasarkano staru spektrā tika pētīta viena, konkrēta cefeīda, nodrošinot pierādījumus, ka šī zvaigznes var zaudēt masu un būtiski samazināties izmēros. Tas var ietekmēt precīzu attālumu noteikšanu. "Mēs atklājām, ka šīs specifiskās zvaigznes lēnām aizpūš to vējš," teica Massimo Marengo no Aiovas štata universitātes. "Kad izmantojam cefeīdas kā Visuma attālumu standartu, mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem, jo gluži kā īstās sveces, šīs arī sarūk degšanas procesā." Pētījumā tika aplūkota zvaigzne Delta Cephei, kurai par godu ir piešķirts nosaukums visam šo zvaigžņu tipam. To atklāja 1784. gadā Cefeja zvaigznājā. Vidējas masas zvaigzne var kļūt par cefeīdu, kad tā ir pusmūžā un regulāri pulsē, mainot spožumu. Šī unikālā raksturiezīme ļāva astronomiem izmantot pulsēšanas ritmu, lai izskaitļotu šo zvaigžņu absolūto spožumu. Nosakot, cik spoža izskatās zvaigzne debesīs, un salīdzinot šo lielumu ar absolūto spožumu, iespējams noteikt, cik tālu tā atrodas. 
Šie aprēķini kļuva plašāk pazīstami pēc tam, kad tos izmantoja Edvīns Habls 1924. gadā, lai galu galā atklātu, ka mūsu galaktika ir tikai viena no neskaitāmajām salām Visuma plašumos. Cefeīdas palīdzēja noskaidrot arī to, ka mūsu Visums izplešas, un galaktikas viena no otras attālinās. Kopš tā laika cefeīdas tiek plaši izmantotas attālumu noteikšanai, bet joprojām pastāv daži neatbildēti jautājumi. Piemēram, vai tās zaudē masu. Cefeīdas vējš var aizpūst prom ievērojamu daudzumu gāzes un putekļu, izveidojot putekļainu čaulu ap zvaigzni, kas ietekmētu, cik spoža tā izskatās. Tas, savukārt, ietekmētu attāluma noteikšanas precizitāti. Agrākajos pētījumos bija radušās aizdomas, ka šāds masas zudums notiek, bet bija nepieciešami konkrētāki novērojumi. Marengo un viņa kolēģi izmantoja Spitzera teleskopu, lai infrasarkano staru spektrā pētītu putekļus ap Delta Cephei. Šī konkrētā zvaigzne Visumā joņo milzu ātrumā, veidojot triecienvilni no starpzvaigžņu vidē esošās gāzes un putekļiem tās kustības virzienā. Par laimi tuvumā esoša zvaigzne izgaismo šo apgabalu, tādēļ zinātniekiem ir vieglāk pamanīt šo triecienvilni. Izpētot tā izmērus un struktūru, komanda atklāja, ka spēcīgs zvaigznes vējš ietekmē starpzvaigžņu vidi. Izdevās izskaitļot, ka šis vējš ir aptuveni miljons reižu spēcīgāks nekā Saules radītais vējš. Tas apstiprina, ka Delta Cephei būtiski samazinās. Turpmākie komandas veiktie cefeīdu novērojumi atklāja, ka aptuveni 25% no aplūkotajām zvaigznēm zaudē masu. "Kosmoloģijā viss sabrūk, ja jūs neesat sākuši ar visprecīzākajiem iespējamajiem cefeīdu mērījumiem," paskaidroja Paulīne Bermbija no Rietumu Ontario universitātes. "Šie atklājumi mums palīdzēs labāk izprast šīs zvaigznes un izmantot tās kā vēl precīzākus attālumu noteikšanas instrumentus." NASA JPL |
