| Starptautiska astronomu komanda ir atklājusi nozīmīgu pavedienu jautājumā par to, kā Visums pirms 13 miljardiem gadu izkļuva no „Tumšā laikmeta”. Pētot tuvumā esošās galaktikas, viņi var izsecināt, kas notika ar Visuma pirmajām galaktikām. Jau kādu laiku astronomiem ir zināms, ka pēc Lielā sprādziena Visums bija ietinies blīvā ūdeņraža „miglā”. Tanī laikā lielākā daļa pirmo zvaigžņu gaismas varēja ceļot tikai īsus attālums pirms to absorbēja migla. Šis periods tiek dēvēts par Visuma „Tumšo laikmetu” un ir maz informācijas par to, kas īsti notika tajā laikā. „Tumšajā laikmetā ūdeņraža migla kondensējās noteiktās vietās, ļaujot veidoties zvaigznēm, melnajiem caurumiem un pirmajām galaktikām,” skaidroja Svinbērna Tehniskās universitātes astrofiziķis doktors Lī Spitlers. 
Šie objekti bija pirmie nozīmīgie ultravioletā starojuma avoti, kas sāka izkliedēt ūdeņraža miglu, līdzīgi kā Saule klīdina rīta miglu uz Zemes. Šis process ir pazīstams kā rejonizācija, jo ultravioletais starojums jonizē ūdeņraža atomus. Bet joprojām nav skaidrs, tieši kādi notikumi risinājās Visuma "Tumšajā laikmetā", jo ir ūdeņraža miglā apslēpts pavisam neliels skaits gaismas avotu. „Ir ļoti grūti iegūt informāciju par rejonizāciju, jo tā notika ļoti sen. Tā kā gaismai ir vajadzīgs laiks, lai tā sasniegtu mūs, astronomi var novērot, kas tolaik norisinajās, bet to izdarīt ir ļoti grūti un prasa gandrīz neiespējamo no mūsdienu teleskopiem,” piebilda Spitlers. Lai atrisinātu šo problēmu, starptautiska komanda doktora Spitlera vadībā izmēģināja savādāku pieeju. Viņi meklēja rejonizācijas pēdas netālu esošajās galaktikās, kuras var vieglāk novērot. „Mēs izmantojām tuvumā esošās galaktikas, lai saprastu kaut ko, kas notika ļoti senā pagātnē, līdzīgi kā tiek izmantotas fosīlijas, lai izprastu Zemes vēsturi,” skaidroja Svinbērna Tehniskās universitātes professors Dunkans Forbs. „Mēs varam redzēt ap galaktikām reģionus, kuros rejonizācija ir tikko beigusies un varam izmantot šo informāciju, lai izprastu būtiskos jautājumus par "Tumšajiem laikiem": kādas bija zvaigznes; kā veidojās pirmās galaktikas, un vai tanī laikā pastāvēja supermasīvi melnie caurumi?” Kad galaktikā notiek rejonizācija un izklīst ūdeņraža migla, rejonizācija izjauc arī miglas kondensāciju jauno zvaigžņu veidošanās vietās. Zinātnieki meklēja pazīmes, kas liecinātu par zvaigžņu veidošanās apstāšanos, senās zvaigžņu kopās. Tādejādi viņi varēja noteikt, kad rejonizācija ir gājusi cauri šim reģionam konkrētajā galaktikā. Nosakot, kad rejonizācija notika trijās galaktikās, ieskaitot Piena Ceļu, pētnieki atrada pierādījumus, ka ūdeņraža migla Visumā sākumā izklīda izolētos, maza blīvuma reģionos un tikai pēc pāris simtiem miljoniem gadu tā pazuda blīvos, pārpildītos Visuma reģionos. Tas norāda, ka pārblīvētos Visuma reģionos galaktikas klāja ļoti bieza ūdeņraža migla. Līdz ar to šādos blīvos reģionos būtu nepieciešams lielāks gaismas avotu skaits un vairāk laika, lai izklīdinātu ūdeņraža miglu, salīdzinājumā ar reģioniem ar relatīvi retāku miglu. „Izprast, kādā veidā rejonizācija virzijās cauri Visumam, ir ļoti grūti, un tas ir ļoti būtiski astronomijā. Mūsu metode sniedz jaunu veidu, kā risināt šo problēmu,” teica doktors Spitlers. Pētnieki savā darbā izmantoja Keka un Subaru teleskopus Havaju salās. Swinburne University of Technology | 
