| Populārais autors Aizeks Azimovs nomira pirms 20 gadiem 6. aprīlī. Lai arī viņš ir sarakstījis vairāk nekā 500 grāmatu, robotu stāsti, ko viņs sāka rakstīt 19 gadu vecumā, iespējams, ir viņa visslielākais sasniegums. Tie ir kļuvuši par sākuma punktu jebkurai diskusijai par to, kā gudri roboti darbosies cilvēku labā. Jautājums vairs nav tikai teorija. Šodien autonomi roboti strādā noliktavās un rūpnīcās. Dienvidkoreja plāno izveidot robotus, kas pildīs apsarga pienākumus cietumos. Google autonomo mašīnu flote, praktiski neiejaucoties cilvēkam no malas, ir vadājusi indivīdus, ieskaitot aklu cilvēku, vairāk kā 200 tūkstošus jūdzes cauri pilsētām un pa lielceļiem. Vairākas nācijas, sevišķi ASV, Dienvidkoreja un Izraēla, izmanto militāras zondes un autonomus virszemes robotus. Daudzi no tiem ir bruņoti. Tuvojas diena, kad pusvadītāju shēmas, balstoties uz matemātiskiem algoritmiem, izlems dzīvības un nāves jautājumus. Roboti vēl bija jauni, kad Azimovs sāka par tiem rakstīt 1939. gadā. Šis vārds pirmo reizi tika izmantots Karela Čapeka lugā 1920. gadā, kas ir arī Azimova dzimšanas gads. Tīņa vecumā, Azimovs redzēja tos žurnālos, kurus pārdeva ģimenes saldumu veikalā Bruklinā. Drausmīgajos zīmējumos bija redzami roboti, kas sacēlās pret saviem radītājiem, parasti apdraudot arī neadekvāti ģērbtu sievieti. Azimovs deva priekšroku stāstiem, kuros attēloja labvēlīgākus robotus. „ Es nedomāju, ka robotam ir jābūt labvēlīgam tikai tapēc, ka tam vajadzētu būt jaukam,” viņš rakstīja 1980. gada esejā. „Tam ir jābūt tā izstrādātam, lai atbilstu noteiktiem drošības standartiem, kā jebkurai citai mašīnai tehnoloģiskā sabiedrībā. Tāpēc es sāku rakstīt stāstus par robotiem, kur tie nav vienkārši labvēlīgi, bet ir tādi, jo tādi tika radīti.” Šī ideja iedvesmoja Azimova pirmos stāstus par robotiem. Viņa redaktors Džons Kembels, sastādīja noteikumu sarakstu, kuriem pakļāvās Asimova roboti. Tie kļuva par Azimova Trīs robotikas likumiem: Robots nedrīkst apdraudēt cilvēku vai arī ar bezdarbību pakļaut cilvēku draudiem. Robotam jāklausa cilvēku pavēlēm, izņemot gadījumus, kad pavēles ir pretrunā ar pirmo likumu. Robotam jāaizsargā pašam sava eksistence, ja vien tas nav pretrunā ar pirmo un otro likumu.
Kā lielākā daļa no tā, ko Azimovs rakstīja, arī Trīs likumi ir skaidri, tieši un loģiski. No otras puses Azimova stāstos ir aprakstīts, cik viegli tos var neievērot. Stāstā „Melis” („Liar”), telepātisks robots melo, lai nesāpinātu cilvēku jūtas. Rezultātā meli rada haosu un salauž galvenās varones sirdi. Stāstā „Riņķa deja” („Roundabout”) robotam ir jāriskē ar savu drošību, lai izpildītu pavēli. Kad robots tuvojas briesmām, tas uzreiz atkāpjas, lai pasargātu sevi. Esot drošībā, tas atkal sāk izpildīt pavēli. Robots turpina atkārtot šo secību. Galvenais varonis pārtrauc šo ciklu, speciāli pakļaujot sevi briesmām, liekot robotam atgriezties pie Pirmā likuma un izglābt viņam dzīvību. Azimova roboti ir adaptīvi un dažreiz pārprogrammē paši sevi. Viens attīsta emocionālu saikni ar savu radītāju. Cits atrod loģisku iemeslu vērsties pret cilvēkiem. Robots, izolēts uz kosmiskās stacijas, nolemj, ka cilvēki neeksistē un izstrādā pats savu reliģiju. Cits vēršas tiesā, lai tiktu atzīts par personību. Pretrunas Azimova likumos mudināja radīt jaunus likumus. Kāds ierosināja, ka robotiem, kas izskatās pēc cilvēkiem, ir vienmēr jāidentificē sevi kā robotu. Cits apgalvoja, ka robotiem vienmēr ir jāzin, ka tie ir roboti. Vēl kāds nenopietnāks ierosinājums vēsta, ka roboti jānogalina tikai ienaidnieka karavīrus. Maikls Anisimovs no Silīcija ielejā esošā Mākslīgā intelekta institūta domāšanas centra, kas dibināts, lai izstrādātu drošu mākslīgā intelekta programmatūru, apgalvoja, ka jebkuros likumos vienmēr būs pretrunas un neskaidras vietas. 2004. gadā viņš rakstīja : „Tas nav tik vienkārši, ievadīt apgalvojumus prātā, kurš seko vai tic šiem apgalvojumiem.” Sarežģītā situācijā robots var nepareizi interpretēt likumus, it īpaši, ja tas nesaprot, kāpēc likums ir radīts. Roboti, kamēr tie sevi pārprogrammē, lai pielāgotos jaunajiem apstākļiem, var arī izmainīt likumus negaidītos veidos. Anisimovs uzskata, ka likumu vietā, vajag radīt draudzīgu AI, kas mīl cilvēci. Lai gan līdz patiesi intelektuāliem robotiem vēl ir ļoti tālu, autonomi roboti jau šobrīd neatkarīgi pieņem lēmumus. Saskaņā ar Teksasas A&M zinātnieku Robina Mērfija un Ohaio štata Kognitīvo sistēmu inženierijas laboratorijas direktora Deivida Vūda uzskatu, tiem ir nepieciešami citi noteikumi. 2009. gadā viņi izstrādāja trīs likumus, kuri pārvaldītu autonomus robotus. Pirmais pieņem ka, tā kā cilvēki uzstāda robotus, cilvēku-robotu sistēmām jāatbilst augstiem drošības un ētikas standartiem. Otrais likums apgalvo, ka robotiem vajag klausīt konkrētām komandām, kuras saņemtas no ierobežota cilvēku loka. Trešais nosaka, ka robotiem vajag pasargāt sevi, bet tikai gadījumos, kad tie ir nodevuši kontroli par savu darba sfēru cilvēkam, piemēram, autobusa vai citas tehnikas vadīšanu. Debates turpinās. 2007. gadā Dienvidkoreja paziņoja par plāniem publicēt cilvēku-robotu ētikas hartu. Visticamāk, tā skars tādas ekspertu identificētas problēmas, kā cilvēku atkarību no robotiem, kas varētu izpausties līdzīgi, kā cilveki reaģē uz video spelēm un viedtālruņiem, cilvēku-robotu dzimumattiecības un drošību. Eiropas Robotikas izpētes tīkls apsver līdzīgas problēmas. Diskusija notiktu ar vai bez Aizeka Azimova, tomēr viņa trīs likumi un to ierobežojumi, noteikti ir palīdzējuši veidoties šai sarunai. Inside Science |
