Uzdāvini zvaigznes!
Kā nokļūt līdz observatorijai (Small)
ZINĀŠANAI:

Zemes glābšanas recepte: pārvietošana (4098/0)


Publicēts: 6.05.2003

Dodiet man atbalsta punktu, un es pacelšu Zemi. -- Arhimēds, circa 235 BC Jau sen Zemes iedzīvotāji tiek baidīti, ka Zeme un debesis tiks pārvietotas, lai sasniegtu vienu vai otru mērķi. Politiķi to sola pirms katrām vēlēšanām. Pārnestā nozīmē mātes to dara katru dienu. Tagad grupa zinātnieku apgalvo, ka to varētu tiešām izdarīt.

Debesis, protams, varētu palikt kur tās ir. Ar patreizējo tehnoloģiju, tālejošu plānošanu un nelielu orbitālo enerģiju, kuru varētu nodrošināt kāds neliels asteroīds, Zemes attālums no Saules varētu palielināties par kādiem 50% dažu miljards gadu laikā.

Šis plāns varētu glābt planētu, vismaz uz laiku. Jo, ja Zeme paliks savā patreizējā orbītā, mēs visi būsim nolemti iznīcībai.

Karstā nāve

Tikpat nenovēršami kā fakts, ka katru rītu Saule uzlec, ir arī tas, ka tā reiz ies bojā. Eksperti tai garantē vēl kādus 7 miljardus gadu, pirms tā pārvērtīsies par sarkano milzi. Kā tas ir noprotams no nosaukuma, zvaigzne uzpūtīsies līdz titāniskām proporcijām. Vispirms Zemi sasniegs gaisma un karstums, tad tā iztvaikos.

Pirms šī brīža notiks vēl nepatīkamākas lietas. Pēc aptuveni miljards gadiem Saule būs 11% spilgtāka nekā šodien, pārvēršot Zemi par neapdzīvojamu siltumnīcu. Pēc 3,5 miljards gadiem tā jau būs par 40% spožāka nekā patlaban.

Skaidri apzinoties cilvēces un planētas bojāeju kosmiskās vēstures gaitā, astrofiziķis Freds Ādams no Mičiganas universitātes un NASA zinātnieks Gregorijs Lauglins pēdējos gados ir nodarbojušies ar pētījumiem kā mūsu planētu varētu glābt garām lidojošas zvaigznes  gravitācijas iedarbība. Viņi veica šādas iespējamības datorsimulāciju nākamajiem 35 miljards gadiem, pēdējā gadā aprēķinot varbūtību, ka Zeme varētu tikt pilnībā izrauta no Saules sistēmas ir 1 pret 100 000. Niecīga varbūtība. Un dzīve kosmosa sasalumā nebūs pikniks vasaras pēcpusdienā.

Tādēļ Ādams, Lauglins un Dons Korvcanskis no Kalifornijas universitātes sāka apsvērt iespējas cilvēcei pašai mainīt Zemes orbītu, kas Saulei novecojot palielinātos.

Tikai ideja

„Tā vēl gluži nav degoša problēma,” Ādams uzsvēra, piebilstot, ka zinātnieki patlaban nodarbojas ar metodes izpēti tikai uz papīra – vai šāda shēma vispār ir reāla. „Un mēs tiešām neesam nekādi padomdevēji.”

Sauksim to par matemātisku izklaidi.

Pēc vairāku gadu darba pētot visuma vēstures noslēgumu (rezultāti tika publicēti 1999. gadā grāmatā The Five Ages of the Universe: Inside the Physics of Eternity) zinātnieki divās nedēļās centās modelēt iespējamo glābšanās mehānismu, jo gan zinātnieki, gan žurnālisti turpināja uzdot jautājumus: „Kas notiks ar Zemi? Vai ir kāda iespēja izglābties?”

Viņi sāka ar 100 kilometru lielas komētas vai asteroīda simulāciju. Šis objekts ir aptuveni 6 reizes lielāks nekā tas, kurš pēc zinātnieku uzskatiem izbeidza dinozauru valdīšanas laikmetu 65 miljons gadu atpakaļ. Saules sistēmā ir daudz šādu objektu – gan asteroīdu joslā starp Marsu un Jupiteru, gan tālāk Kuipera jostā. Pamatideja bija atrast kādu objektu, kas dodas Zemes virzienā, tad izmantot nelielu enerģijas daudzumu, lai to vadītu un virzītu kā kosmosa kuģi, piešķirot tam jaunu kursu cauri Saules sistēmai.

Iespējamais scenārijs:

Lietojot cilvēku vai automātikas vadītu kosmosa kuģi, piestiprināt klints gabala aizmugurē dzinējus, raķetes – līdzīgas tām, kas tiek izmantotas kosmosa kuģu manevrēšanai. Izmainīt tā kursu tā, lai objekts aizlidotu garām Zemei pavisam tuvu. Planēta tādejādi iegūst nelielu daļu klints gabala orbitālās enerģijas, kas tiktu izlietota, lai orbītu novirzītu nedaudz tālāk prom no Saules. (NASA izmanto līdzīgu tehnoloģiju, lai paātrinātu kosmiskos kuģus – tie tiek palaisti orbītā ap Zemi, lai tiem piešķirtu lielāku ātrumu un aizvirzītu citā trajektorijā.) 
Aizsūtīt komētu vai asteroīdu atpakaļ orbītā ap Jupiteru un Saturnu, kur tas atgūtu savu orbitālo enerģiju, nozogot to gigantiskajām planētām. Pēc tam klints gabalu virzīt pa garu eliptisku orbītu tā, lai tas atkal nolidotu gar Zemi. Tādejādi Zeme it kā smeļas orbitālo enerģiju no gāzes gigantiem. 
Klints gabals reizi 6000 gados nolido garām Zemei, katru reizi planētu pavirzot tālāk prom no Saules par dažiem kilometriem. Mērķis – atkāpšanās par dažiem miljoniem kilometru.
Vai tas tiešām ir paveicams?

Doktors Benijs Dž. Peisers domā, ka jā. Zinātnieks no Džona Mūra universitātes Liverpūlē pēta visdažādākos veidus kā varenais kosmoss var iznīcināt mūsu planētu. Viņš ir pavadījis daudz laika izzinot visdažādākās metodes, kā komētas un asteroīdus novirzīt no Zemes ceļa.

Peisers uzskata Ādamsa un viņa kolēģu darbu par paveicamu un ļoti noderīgu, bet tikai gadījumā, ja cilvēce izdzīvos dažus turpmākos gadsimtus.

„Īsumā,” Peisers paskaidroja, „mums ir tikai viena kosmiska mēroga problēma, par kuru jāuztraucas – vai cilvēce vispār pastāvēs tik ilgi, lai apskatītais jautājums kļūtu patiešām aktuāls.”

Peisers patlaban ir vairāk nobažījies par iespējamām sadursmēm ar kādu komētu vai asteroīdu, kas varētu Zemes planētu pārvērst par vēl viena Ledus laikmeta karalisti, vai pat sliktākiem variantiem. Zinātnieki visā pasaulē veido katalogu, kurā patlaban atrodas tūkstošiem asteroīdu, kuru orbītas varētu būt pietiekami draudi Zemes apdzīvotāju labklājībai.

„Kad mēs būsim spējīgi kontrolēt šos draudus, es esmu pārliecināts, ka varēsim izkustināt arī Zemi,” zinātnieks iztiecās. „Tad mēs varēsim koncentrēties uz ekstravagantākiem dzīvības glābšanas veidiem un pacensties neļaut mūsu planētai iet bojā.”

Ne „pīrāgs no skaidrām debesīm”

Lielākā daļa no tehnoloģijām, kas būtu nepieciešamas asteroīda orbītas izmainīšanai, ir pieejama jau šodien. Gadījumā, ja cilvēce grib mēģināt mainīt Zemes orbītu, mums ir tikai daži miljoni gadu, lai iekļautos termiņā un procesu iesāktu laicīgi.

„Tā nav viegla lieta,” Ādams skaidroja intervijā. „Bet mums ir jāsasniedz Saules sistēmas mala.” Tam ir nepieciešama precīza plānošana un vēl precīzāka izpilde. Lai gan jāatzīst, ka visam pasākumam tomēr ir daži būtiski blakus efekti.

Pirmkārt, mēs neatgriezeniski pazaudēsim Mēnesi. Tāpat būs jāmaina Marsa orbīta, lai atbrīvotu vietu Zemei. Un galu galā, uz Zemi tiks novirzīts bīstams draudu objekts – milzīgs klints gabals, kas lidos tikai 16 000 kilometru attālumā. Gar cilvēka galvu lidojošs proporcionāla izmēra objekts liktu matiem sacelties stāvus.

„Aprēķini ir jāizdara ļoti rūpīgi, tāpat arī asteroīda orbīta ir jāmaina ļoti rūpīgi,” Ādams brīdināja. „Jo ja būs neprecizitātes un objekts pavērsīsies pret Zemi, tad patiesībā „dinozauri” tiks iznīcināti vēlreiz.” Un dinozauri šoreiz būsim mēs...

SPACE.com

Komentāri






Atļauts izmantot: <b><i><br>Manas domas:


MĒNESS FĀZE