Ūdens uz Mēness esot
Publicēts: 24.09.2009
Trīs dažādas zondes ir apstiprinājušas, ka ūdens uz Zemes pavadoņa ir. Tas nav atrasts dziļos un Saules neapspīdētos krāteros vai pazemē. Iegūtie dati liecina, ka nelielā koncentrācijā ūdens eksistē uz Mēness virsmas kā hidroksila vai ūdens molekulas.
Iespējams, ka uz Mēness pastāv pat savs ūdens cikls, kas ilgst aptuveni 2 nedēļas jeb vienu Mēness dienu. Protams, nav jāiedomājas sasaluši ezeri vai milzīgi sniega klajumi. Uz Mēness ūdens nav vairāk kā sausā tuksnesī uz Zemes. Tomēr tas ir krietni vien vairāk, nekā agrāk tika uzskatīts.
Kopš Apollo un Luna laikiem tiek pieņemts, ka Zemes pavadonis ir izcili sausa vieta. Dažos no paraugiem tika konstatēta ūdens vai ar to saistītu minerālu klātbūtne, bet šis fakts tika saistīts ar piesārņojumu, kas radies apstrādājot paraugus. Tādejādi dziļi iesakņojās ideja, ka uz Mēness ūdens nav vispār, ja nu vienīgi varbūt kaut kur dziļi tumšajos, pastāvīgi noēnotajos krāteros polārajos reģionos.
Aptuveni pēc 40 gadiem Mēness minerālu kartētājs M3, kas atradās uz Chandrayaan-1, atklāja, ka polārajos reģionos novērojama infrasarkano staru absorbcija, kas liecina par minerāliem, kuri satur ūdens un hidroksila molekulas.
M3 analizēja Saules atstaroto gaismu, lai labāk izprastu, kādi minerāli sastopami uz Mēness virsmas. Dažādi minerāli atstaro elektromagnētisko starojumu dažādos viļņu garumos. Analizējot datus, zinātnieki piefiksēja specifisku starojumu, kas liecina par ķīmiskās saites esamību starp ūdeņradi un skābekli.
Instruments varēja analizēt tikai Mēness virskārtas augšējos slāņus, ne dziļāk par dažiem centimetriem. Pamatojoties uz agrākajiem pieņēmumiem, zinātnieki meklēja ūdeni noēnotajos krāteros, bet, par pārsteigumu, atklāja, ka ūdens "pēdas" ir novērojamas apgaismotajos reģionos. Tas bija kaut kas negaidīts. M3 komanda atkal un atkal pārskatīja iegūtos rezultātus, lai būtu droši, ka nav pieļauta kāda kļūda.
Vēl vienu apstiprinājumu sagādāja Deep Impact zonde, kas tiksies ar Tempela 1 komētu 2010. gadā. 2009. gada jūnijā iegūtie spektrometra dati liecināja, ka ūdens uz Mēness virsmas ir. Deep Impact zondes zinātnieku komanda noskaidroja, ka ūdens vai hidroksils ir sastopams plašos reģionos. Iespējams, ka šo molekulu veidošanā piedalās Saules vējš.
1999. gadā garām Mēnesim palidoja Cassini. M3 spektroskopists Rodžers Klārks izanalizēja Cassini arhīva datus un atklāja, ka ūdens uz Zemes pavadoņa ir plaši sastopams.
Uz Mēness varētu būt divu veidu ūdens - eksogēnais (no ārējiem avotiem) un endogēnais, kas rodas uz paša Mēness. M3 komanda ir pārliecināta, ka viņiem ir izdevies novērot endogēno ūdeni, kura ražošanu nodrošina Saules vējš.
No Saules prom nemitīgi plūst daļiņu plūsma. Lielākā daļa ir protoni - pozitīvi lādēti ūdeņraža atomi. Uz Zemes no šiem protoniem mūs sargā atmosfēra un magnētisms. Uz Mēness nekā tāda nav. Tas nozīmē, ka minerāli, kas satur skābekli, tiek regulāri bombardēti ar protoniem, kas pārvietojas ar ātrumu, kas ir aptuveni 1/3 daļa no gaismas ātruma.
Kad protons iebrāžas Mēness virsmā, tas sarauj saites, kas skābekli saista iežos. Ūdeņraža un skābekļa molekulām apvienojoties, rodas ūdens nelielos apmēros, kas ir aptuveni 1 litrs ūdens uz tonnu Mēness "putekļu".
"Skābekļa izotopi uz Mēness ir tādi paši kā uz Zemes, tādēļ nav iespējams atšķirt Mēness ūdeni no Zemes ūdens," teica M3 komandas dalībnieks Larijs Teilors no Tenesijas universitātes. "Tā kā pirmajos paraugos tika konstatēta niecīga ūdens klātbūtne, iespējams, ka to kļūdaini uzskatīja par piesārņojumu."
Universe Today
Komentāri
