Uzdāvini zvaigznes!
Kā nokļūt līdz observatorijai (Small)
ZINĀŠANAI:

Pilnmēness lāsts (1162/0)


Publicēts: 9.02.2014

Pilnmēnesim tiek piedēvēta spēja ietekmēt cilvēkus un izraisīt dažādas neizskaidrojamas parādības. Kad Toms Mērfijs, kurš vada Mēness lāzerlokācijas programmu Apačipointas observatorijā, pamanīja, ka pilnmēness naktīs no Mēness atstarotais signāls ir daudz vājāks nekā pārējā laikā, viņš nepiedevēja Mēnesim mistisku spēku, bet meklēja novērotajam fenomenam zinātnisku izskaidrojumu. Tas arī izdevās, kad iestājās pilnmēness - notikums, kas savulaik cilvēkos sēja paniku un bailes.

Toms Mērfijs ir fiziķis no Kalifornijas universitātes Sandjēgo. Kopā ar citiem zinātniekiem viņš regulāri raida lāzera staru Mēness virzienā. Uz pelēkā Zemes pavadoņa Apollo astronauti savulaik uzstādīja vairākus spoguļus, no kuriem tad arī atstarojas no Zemes raidītais lāzera stars. Precīzi izmērot laiku, kādā gaismas signāls atgriežas atpakaļ uz Zemi, iespējams noteikt attālumu no Zemes līdz Mēnesim ar precizitāti līdz milimetram.

Mēness lāzerlokācijas rezultāti liecina, ka Zemes pavadonis lēnām attālinās, kā arī norāda, ka savulaik Mēnesim ir bijis šķidrs kodols. Mērfija vadītā pētnieku grupa izmanto Mēness lāzerlokāciju Einšteina vispārīgās relativitātes teorijas pārbaudīšanai.

Laika gaitā no Mēness atstarotais signāls kļūst arvien vājāks. Mērfija komanda no Apačipointas observatorijas raida lāzera signālu, kur katrā impulsā ir 100 kvadriljoni fotonu, no kuriem atpakaļ atgriežas vidēji viens fotons, dažkārt pat neviens. Zemes atmosfēra dažus fotonus novirza no mērķa un tie trāpa Mēness putekļos, daļu savukārt novirza uz Mēness esošie spoguļi. Arī šie fotoni nesasniedz teleskopu.

Pat ņemot vērā šo zudumu, Mērfija komanda saņem aptuveni 10 reizes mazāk fotonu nekā vajadzētu. Pilnmēness naktīs ir vēl sliktāk. Tad realitatē saņemto fotonu daudzums ir tikai 1% no prognozētā. Citas observatorijas pilnmēness naktīs vispār nesaņem nekādu signālu.

"Kādu brīdi mēs domājām, ka mūs vajā neveiksmes, bet tas atkārtojās katru mēnesi," pastāstīja Mērfijs, kura vadītā komanda šo fenomenu nodēvēja par "pilnmēness lāstu".

Mērfijs domā, ka daļu no signāla zuduma var norakstīt uz putekļiem, kas nozīmē sliktas ziņas tiem, kas vēlētos uz Mēness uzstādīt teleskopus. Lai arī uz Zemes pavadoņa nepūš vējš, elektrostatiskie spēki un mikrometeorītu triecieni varētu pacelt augšup putekļus, kuri pēc tam nosēžoties pārklātu spoguļu virsmu.

Gaismai caur katru prizmu ir jāiziet divas reizes. Putekļi, kas klāj aptuveni 50% no virsmas, varētu radīt signāla zudumu, kas tiek novērots lielākajā daļā nakšu. Tomēr ar putekļiem vien nevar izskaidrot ievērojamo zudumu pilnmēness naktīs. Mērfijs uzskata, ka tad vainīgs ir karstums.

Prizmas, no kurām atstarojas lāzera stars, ir iegremdētas nelielos cilindros, tādēļ Saule tās izgaismo pilnībā tikai tad, kad stari krīt perpendikulāri virsmai, tātad pilnmēness naktīs. Saules stari uzkarsē tumšos putekļus un rodas temperatūras starpība starp prizmu virsmu un pamatni. Nedaudz mainās prizmas virsmas liekums un tādejādi vēl vairāk fotonu tiek izkliedēti uz sāniem.

Tā ir lieliska ideja, jo to ir iespējams pārbaudīt. Ja reiz pilnmēness naktīs Saules gaisma pasliktina prizmu darbaspējas, tad, izslēdzot Sauli, temperatūrai vajadzētu izlīdzināties un lāzera signālam labāk atstaroties no spoguļiem.

Atliek tikai tāds nieks, kā Saules izslēgšana. Lai arī tas izklausās neiespējami, izrādās, ka Sauli nemaz aiztikt nevajag. Jāsagaida brīdis, kad Zeme nostājas starp Sauli un Mēnesi. Tieši šāds brīdis pienāca 2010. gada 21. decembrī, kad bija vērojams Mēness aptumsums. Piecas ar pusi stundas viņi raidīja lāzera starus uz trīs Apollo spoguļiem un ceturto, ar kuru aprīkots Lunokhod 1.

Kā jau bija gaidāms, spoguļu atstarošanas spējas uzlabojās, kad Mēness ieslīdēja Zemes ēnā. Tādejādi "pilnmēness lāsta" mīkla tika atminēta.

University of California

Komentāri






Atļauts izmantot: <b><i><br>Manas domas:


SEKOJIET MUMS
NENOKAVĒ!
MĒNESS FĀZE