Uzdāvini zvaigznes!
Kā nokļūt līdz observatorijai (Small)
ZINĀŠANAI:

Ardievas Mēnesim un vēl daži fakti... (5363/0)


Publicēts: 23.10.2002

Mēs redzam tikai vienu Mēness pusi - tas mums visu laiku rāda savu seju. Ļoti senā pagātnē Zemes gravitācijas spēku ietekmē Mēness rotācija ap asi tika palēlināta. Tiklīdz rotācija palēlinājās tik tālu, ka atbilda tā orbitālajm periodam (laiks, kādā Mēness apriņoķo Zemi), efekts stabilizējās. Citu planētu dabiskie pavadoņi uzvedas līdzīgi. Tā kā Mēness pastāvīgi riņoķo ap Zemi, tad daļu laika tas atrodas starp Sauli un Zemi un izgaismotā puse ir prom no mums. Tas tiek saukts par jaunu Mēnesi. (Tāda lieta kā "Mēness tumšā puse" nav, ir puse, kuru mēs nekad neredzam.) Mēnesim riņķojot tālāk, mums ir iespēja redzēt dažāda "biezuma" sudraboto maliņu. Kad Mēness ir nostājies pilnībā pret Sauli - iestājas pilnmēness.

Vairāk nekā 400 koku no Mēness aug uz Zemes. Labi jau labi. Tie nāk no Mēness orbītas. Patiesībā 1971. gadā Apollo 14 komandas astronauts Stjuarts Ross aizveda kosmosā līdzi sauju sēklu un kamēr Alans Šepards  un Edgars Mičels pētīja Mēness virsmu, Ross uzmanīja sēklas. Vēlāk sēklas uz Zemes tika izdiedzētas, iestādītas dažādās valsts vietās un tika nodēvētas par Mēness kokiem. Lielākā daļa aug lieliski.

Mēness krāterainā virsma ir nemitīgas kosmosa klinšgabalu bombardēšanas, kas notika aptuveni 4,1 - 3,8 miljards gadu senā pagātnē, rezultāts. Šīs kara rētas nav pārāk bojājusi erozija, jo Mēness ģeoloģiski nav pārāk aktīvs - zemestrīces, vulkāni, kalnu rašanās nebojā tā virsmu, kā arī uz Mēness nepastāv atmosfēra un ar to saistīti fenomeni - vējš, lietus. Tādēļ erozija ir ļoti minimāla.

Mēness ir Zemes vienīgais dabiskais pavadonis. Pareizi? Tomēr iespējams, ka tā nav. 1999. gadā zinātnieki atklāja asteroīdu 5 kilometeru diametrā, kuru Zeme nejauši ir noķērusi, padarīdama to par savu otru dabīgo pavadoni. Tā sauktais Kruitne savu riņķojumu ap Zemi izdara 770 gadu laikā, apgalvo zinātnieki, un tas riņķos pa Zemi vēl vismaz 5 tūkstoš gadus.

Mēness nav apaļš, nedz arī sfērisks. Tas ir izstiepts kā ola. Smailākais gals ir pavērsts pret Zemi. Mēness masas centrs ir aptuveni 2 kilometrus nobīdīts no ģeometriskā centra.

Apollo astronauti savos Mēness apmeklējumos izpētei ir lietojuši arī seismometrus, kuru rādījumi liecina, ka pelēkā lode nemaz nav ģeoloģiski miris objekts. Nelielas "mēnesstrīces", kuru epicentri ir dažus kilometrus zem virskārtas. Ir pieņēmums, ka tās izraisa Zemes gravitācijas grūdieni. Dažreiz virskārtā parādās plaisas, no kurām izplūst gāze.

Zinātnieki domā, ka Mēnesim varētu būt karsts, daļēji izkusis, Zemes kodolam līdzīgs centrālais kodols. Bet 1999. gadā iegūtajos NASA datos ir redzams, ka kodols ir mazs, iespējams 2 - 4 % no Mēness kopējās masas. Tas ir tiešām niecīgs salīdzinājumā ar Zemi, kur dzelzs kodols sastāda aptuveni 30 % no planētas masas.

Mūsu Mēness ir lielāks nekā Plutons. Tādēļ objektu, kura diametrs ir 1/4 daļa no Zemes diametra, daži zinātnieki uzskata par planētu. Viņi uzsver, ka Zeme-Mēness ir dubulplanētu sistēma, gluži kā Plutons ar savu pavadoni Haronu.

Zemes paisumi un bēgumi ir Mēness izraisīti. (Saules ietekme ir daudz mazāka). 
Mēness gravitācija pievelk Zemes okeānus. Paisums notiek , kad Zeme atrodas it kā zem Mēness. Otrs paisums pretējā zemeslodes pusē notiek tad, kad gravitācija pievelk Zemi mēnesim vairāk nekā ūdeni.

Pilna un jauna Mēness laikā Saule, Zeme un Mēness ir vienā līnijā. tad paisums ir spēcīgāks nekā parasti. Kad Mēness ir pirmajā un pēdējā ceturksnī veidojas vismazākais paisums. Mēness 29,5 dienu orbīta ap Zemi nav gluži cirkulāra. Kad Mēness ir vistuvāk Zemei (saucās perigejs), paisums ir ļoti augsts un tiek saukts par perigeja paisumu.

Visām šīm sacīkstēm piemīt vēl kāds interesants efekts. Daļu no Zemes rotācijas enerģijas nozog Mēness, kā rezultātā mūsu planēta palēnina kustību aptuveni 1,5 milisekundes katrus 100 gadus.

Kamēr jūs to visu lasījāt, Mēness lēnām attālinājās. Katru gadu Mēness nozog daļu no Zemes rotācijas enerģijas un izmanto to, lai padzītu sevi par aptuveni 3,8 centimetriem tālāk. Pētnieki izskaitļojuši, ka Mēness rašanās brīdī tas bijis aptuveni 22530 kilometru attālumā no Zemes. Patlaban tas atrodas nedaudz tālāk par 450000 kilometriem.

Komentāri






Atļauts izmantot: <b><i><br>Manas domas:


MĒNESS FĀZE